Tas tik ir bijis ļauns kritiens, — ārsts teica, — paies labs laiks, leitnant, kamēr kāja būs vesela.
Jaunais virsnieks sāpīgi iesmējās.
Jūs tā domājat, doktor, nu, es domāju, ar mani ies ātrāk nekā ar kāju. Jūs tak saprotat — jūs zināt likumu.
Ārsts aizgriezās. Viņš gribēja jaunajam virsniekam teikt kādu mierinošu vārdu, bet ienāca ģenerālis. Viņš bija viens pats.
Vai esat gatavi? — ģenerālis uzrunāja ārstu.
Doktors deva īsu atbildi, sakravāja pārsienamos un citas lietas un atri izgāja. Ģenerālis fon Vēlens aiz viņa aizslēdza durvis. Tad viņš piegāja pie ievainotā gultas un apsēdās uz soliņa. Komandanta asais skatiens pārlidoja jauno virsnieku.
Leitnant, — pavēlnieks iesāka, — es atnācu iepriekš viens pats, iekams nav sākusies kara tiesa.
To es pratīšu cienīt, — virsnieks atbildēja.
Labī, tad jūs arī šo lietu atvieglosit, es zinu, ka jūs esat tāds, kas nemelo. Vai jūs gribat patiesi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem?
Es gribu.
Jus esat šonakt ar virves palīdzību atstājuši cietoksni?
Jā gan, ekselence.
Vai jūs viens pats gribējāt bēgt?
Tagad virsnieks vilcinājās. Viņš gribēja saudzēt mīļāko un visu vainu uzņemties viens pats, bet tad viņam bija jāmelo. Ģenerālis fon Vēlens to manīja.
Es jums atvieglošu atbildi, leitnant. Noliktavu mājas diben- durvis atrastas vaļā un — nu, vai lai vēl tālāk runāju?
Helms palocīja galvu. Viņš redzēja, ka viss ir zināms un viņam jāteic patiesība.
Jūs negribējāt vis viens pats bēgt? — ģenerālis jautāja.
Nē, ekselence.
Un jūsu pavadone būtu grāfiene Kozela, vai ne tā?
Jaunais virsnieks smagi nopūtās.
Diezgan, es zinu diezgan, — ģenerālis atbildēja, — leitnant Helm, es arvien biju labos ieskatos par jums, jūs bijāt virsnieks, kam es paredzēju spožu nākotni, kā jūs tā varējāt aizmirsties?
Es citādi nevarēju, ekselence, — viņš drūmi atbildēja.
Ak — jūs mīlat grāfieni.
Vēl vairāk, es viņu pielūdzu, es mīlu viņu vēl tagad — nāves ēnā.
Tiešām, nāves ēnā, — vecais kareivis atbildēja, — šis vārds drīz piepildīsies.
Leitnanta acis uzliesmoja.
Ekselence, — viņš sauca, — es nāves nebīstos, ak nē, es esmu laimīgs — jo es varu par viņu mirt, kuru es tik karsti mīlu.
Ģenerālis aizgriezās, lai slēptu savu aizkustinājumu. Pat leitnantam nebija jāredz, ka vecā kareivja acīs iezagās asaras.
Ārprātīgs mīlētājs, — ģenerālis murmināja, — tas viņu nevar glābt. Kara tiesas lēmums ir nežēlīgs. Bēgšana, mēģinājums ar valsts cietumnieci izbēgt — nabaga Helms, viņš ir pazudis!
Jaunais virsnieks sēdēja nekustēdamies. Beidzot ģenerālis atgriezās pret leitnantu.
Vai jums man vēl kas būtu sakāms?
Nē, ekselence.
Vai man nebūtu kas jāpaziņo jūsu vecākiem?
Jaunais virsnieks nodrebēja.
Es rakstīšu.
Ģenerālis fon Vēlens bija priecīgs, kad varēja atstāt cietumu, un, uzmetis cietumniekam līdzcietīgu skatu, viņš lēnām izgāja, atstādams virsnieku ar savām moku pilnām domām vienu.
* * *
Hildu nemaz neapgrūtināja ar izmeklēšanu. Ēdiens un dzēriens tika dots kā arvien, bet leitnanta Helma vietā tagad viņu apsargāja sirms pulkvedis. Sargi bija divreiz pavairoti, un Hildai nebija atļauts pastaigaties. Šis apstāklis satrieca viņas cerības. Viņa griezās ar dažiem jautājumiem pie sava jaunā apsargātāja, bet tas tik paraustīja plecus. Vecais pulkvedis pret viņas skaistumu bija norūdīts. Viņš nemaz neievēroja grāfienes skatienus un koķetēšanu, viņš ievēroja tikai savu pienākumu. Hildai cits nekas neatlika, kā tik ar
Gusti un Emmu gudrot citus plānus. Bet tie bija bez cerības. Ja Lips Tulians nedara brīnumus, tad viņai nav ko domāt no cietokšņa izkļūt.
Runājot un gudrojot pagāja nakts, tik uz rīta pusi Hilda aizgāja gulēt. Bija jau pusdiena, kad viņa pamodās un, Emmas pabalstīta, apģērbās.
Vai esi ko dzirdējusi? — viņa jautāja Emmai.
Nē, sargi nekā neatbild — nekādu ziņu nevar dabūt.
Hilda pārdomāja.
Helms gan būs jau sen aizbēdzis, — viņa murmināja, — varbūt arī nosities, kas man par to!
Skaistā čūska virsnieku nekad nebija mīlējusi, viņš tai nebija nekas vairāk kā līdzeklis mērķa sasniegšanai — tagad par viņu vairs nebija ko domāt.
Hilda patlaban gribēja saukt Gusti, kad sētā atskanēja bungu rīboņa un kareivju soļi.
Ko tad tas nozīmē? — Hilda brīnījās un, pasaukusi Emmu, steidzās pie aizrestotā loga.
Ārā citkārt mēmais pagalms mudžēja no kareivjiem, kas sakārtojās lielā četrstūrī. Vidū bija redzama smilšu kaudze, nupat kā izmesta, jo kareivji aizstūma tukšos ratus.
Kas tas ir? — Hilda atkal jautāja.
Kara tiesas spriedums, — kāds virsnieks, durvīs stāvēdams, atbildēja.
Hilda apgriezdamās ieraudzīja savu jauno sargu pulkvedi fon Boblinku, kuru tā uzlūkoja ar riebumu. Virsnieks arī uz viņu neskatījās daudz laipnāk.
Jā, kara tiesas spriedums, — viņš vēlreiz atkārtoja, — bargais likums ķēris leitnantu fon Helmu par bēgšanas mēģinājumu ar valsts cietumnieci.
Hilda nevainīgi apgriezās. Kas viņai par to — ja tik viņu pašu nesoda.
Kas notiks ar leitnantu? — viņa ļoti vienaldzīgi jautāja.
Pulkvedis rādīja ar roku uz pagalmu.
Tur stāv tie, kas izpildīs spriedumu, — viņš dzestri atbildēja, — ar sevišķu pavēli ģenerālis fon Vēlens leitnantu fon Helmu apžēlojis, nosacīdams tam nāves sodu nošaujot, nevis pakarot
Hilda palika mierīga.
Viņš visu ir izteicis, — tā murmināja.