Pulkvedis šos klusi izrunātos vārdus bija dzirdējis.
Jā, viņš ir visu izteicis, — tas dusmīgi atbildēja, — un viņš ir jānožēlo, ka viņam sods jācieš vienam, kamēr tā, kas viņu paveda
Diezgan, — Hilda viņu pārtrauca, — es lūdzu bez tādām piezīmēm, pulkveža kungs, — iedomājiet, ka jūs stāvat grāfienes Kozelas priekšā!
Virsnieks apklusa, bet naidīgais skatiens vēstīja, ka Boblinks nepieder pie tiem, kas pamācības ātri aizmirst.
Bet ārā atkal rībēja bungas. No kareivju cietuma tuvojās bēdīgs gājiens. Seši kareivji uz nestuvēm nesa jaunu, bālu virsnieku, kura acis pastāvīgi raudzījās uz noliktavu māju. Tas bija leitnants fon Helms. Viņš ieraudzīja skaisto būtni pie loga — viņa mīlā dzirkstošās acis tūliņ pazina Hildu, un nedomājot viņš pacēla labo roku, kā sveicinādams. Bet Hilda stāvēja kā akmens stabs.
Nabaga jauneklis, — ģenerālis fon Vēlens murmināja, sekodams nestuvēm, — viņš par velti uzupurējies — šīs bezsirdes dēļ Viņam jāatdod dzīvība — nabaga jauneklis.
Bet pienākums paliek pienākums, līdzcietībai te nav vietas.
Mācītājs gāja nestuvēm blakus, notiesātajam stāstīdams pēdējos dvēseles mierinājumus. Bet Helms nedzirdēja garīdznieka vārdus, viņš redzēja tikai Hildu, kas briesmīgo gājienu vēroja tā, it kā te būtu viņai kāda godināšana sarīkota. Auksta, bez kādām jūtām bija viņas skaistā seja. Pār jaunā leitnanta seju pārlaidās ēna.
Viņa nekad nav mani .mīlējusi, — tas izdvesa, — viss bijis meli un viltus — jā — tagad es ilgojos pēc lodes, kas izbeigs manas mokas. Ak, Hilda — Hilda, reiz tev tomēr būs jāatbild augstā soģa priekšā.
Kareivji apstājās. Leitnants fon Helms tika nocelts no nestuvēm. Divi kareivji pienesa koka krēslu.
Kāpēc tā? — Helms jautāja, — es varu stāvēt — jā, es gribu stāvēt, es vēl spēju!
Ģenerālis fon Vēlens zagšus noslaucīja asaras. Tad viņš pamāja kareivjiem, un šie palīdzēja virsniekam, kurš pūlējās, pēdējos spēkus saņemdams. Augstu izslējies, viņš stāvēja pie smilšu kaudzes — viņam gribēja aizsiet acis, bet viņš to atraidīja, viņš gribēja nāvei skatīties acīs. Viņa skatiens ātri slīdēja pār melno zārku aiz smilšu kaudzes, bet tad vēlreiz uz noliktavu mājas logu. Piegāja ģenerālis.
Vai jums vēl ir kas, ko man sacīt? — viņš klusi jautāja.
Dariet ātri, — Helms atbildēja, — un vēl ko -^-grāfienei tur — pasakiet — ka es viņu ienīstu!
Būtu tā bijis agrāk, — ģenerālis atkāpdamies teica, — tad man nevajadzētu zaudēt krietnu, godīgu jaunekli. Tā bezsirde — viņa skatās, it kā te komēdiju spēlētu.
Atkal norībēja bungas. Garīdznieks noturēja miršanas lūgšanu, tad leitnants fon Helms skaļā balsī uzsauca:
— Kareivji, mērķējiet labi!
Dobjš rībiens satricināja noliktavu mājas logus — dūmu mākonis pacēlās gaisā, un, daudz ložu trāpīts, leitnants fon Helms saļima uz dzelteno smilšu kaudzes.
333. nodaļa NODEVĪBA
Egerā ieradās kāds ceļotājs, kuram visi ļaudis piegrieza uzmanību. Kaut gan svešinieks rīkojās slepeni, viņa vārds tomēr kļuva zināms, un runāja, ka slavenais sakšu kūrfirsta zelta meistars — izdaudzinātais Betgers uz īsu laiku apmeties Egeras pilsētā. Bez kāda veca sulaiņa viņu vēl pavadīja kāds vīrs, kuru turēja par zeltā meistara palīgu. Tas bija Kilians, kādreizējais cietuma sargs. Viņš meklēja Lidu, kamēr Betgers daudz prātoja par nelaimīgo Elzbeti'. Betgers domāja, ka Egeras tuvumā atrodas Lipa Tuliana galvenā nometne, un tamdēļ te apmetās. Viņš te bija labi ieredzēta persona. Sevišķi Egeras birģermeistars pūlējās viņu saistīt pie sevis.
Birģermeistars arī interesējās par zelta taisīšanas mākslu un ļoti vēlējās kaut ko noklausīties no Betgera noslēpumiem. Tādēļ Betgers pie birģermeistara bija ikdienišķs viesis — pie bagātīga galda. Tādā kārtā birģermeistaram kļuva pazīstama Betgera vājā puse, jo, kad viņš papilnam bija baudījis vīna, — viņš kļuva ļoti runīgs.
Arī šovakar Betgers bija ieradies pie birģermeistara. Bet tikko tie bija apsveicinājušies, tā rātssulainis pieteica birģermeistaram kādu jaunu, skaistu meitu, kurai esot birģermeistaram jāpaziņo ļoti svarīgas lietas. Birģermeistaram gan šovakar lāga nepatika meitu pieņemt, viņš tomēr lika tai ienākt. Ienācēja bija ģērbusies zemnieku drēbēs un bija diezgan skaista. Tā bija Vanda, kuru Vitorfs bija atraidījis.
Nu, ko jūs man laba teiksit, mīļais bērns? — birģermeistars jautāja.
Es esmu pierobežas meita, — Vanda stāstīja, — un, kad es Komotavā gribēju apciemot radus, es nācu caur mežiem. Es pazīstu visus meža ceļus, bet šoreiz man izgāja nelaimīgi. Man uzbruka pāris laupītāju no Lipa Tuliana bandas.
Un uz kurieni jūs aizveda? — birģermeistars ziņkārīgi jautāja.
Uz Geijersburgas drupām, — Vanda atbildēja, — tur ir Lipa Tuliana galvenā nometne, tur viņi ir ierīkojušies kā mājā.
Ar mani apgājās diezgan nekrietni, — Vanda turpināja, — pat gribēja piespiest kādam bandītam palikt par sievu. Ilgu laiku turēja apcietinātu, bet, kad es izlikos mierīga, mani palaida brīvāk, un ta man palaimējas izbēgt.
Tie, protams, bija salti meli. Vanda nemaz negribēja stāstīt patiesību, viņa tak gribēja atriebties un izdomāja šo stāstu, ko viņai arī noticēja. Birģermeistars lieliem soļiem staigāja pa istabu.
Tā ir ļoti svarīga ziņa. Tagad mēs zinām, kur laupītāji meklējami. Jāpaziņo karaspēkam.
Vanda palocījās.
Tas katrā ziņā jādara, jūsu žēlastība. Tāds gadījums kā tagad, tik drīz neradīsies. Pats Lips Tulians tagad tur nav, tamdēļ tur atrodamos laupītājus nav grūti uzvarēt un pēc apsargāt viņu perēkli, lai, mājās atgriežoties, iznīcinātu pārējos.
Birģermeistars iedomājās izsolīto atlīdzību par laupītāju sagūstīšanu, ha — viņš iemantotu ļoti lielu cieņu. Viņš griezās pie Betgera.