Cienījamais meistar, — viņš sacīja, — vai drīkstu lūgt īsu laiciņu te uzkavēties, kamēr es atnākšu no komandanta.
Zināms, — ļoti labprāt — ejiet vien, birģermeistara kungs, — tā lieta jau ir ļoti svarīga.
Birģermeistars aizgāja, un Betgers ar Vandu palika vieni.
Vai jūs, jaunkundz, gribētu man atbildēt uz kādu jautājumu? — Betgers jautāja.
Ļoti labprāt, kungs, ja tik zināšu, — Vanda atbildēja.
Betgers tūliņ redzēja, ka meita jau dzīvi izbaudījusi.
Vai Geijersburgā neatrodas kāda meita vārdā Elzbete?
— A, tā ir tā muļķe, kas arvien tik bēdīga sēž tornī, stāsta, ka viņa gribot kļūt par mūķeni, par laupītājiem viņa nekā negrib zināt.
Un viņa nevienam laupītājam nav kļuvusi par mīļāko?
Nē, viņa iesaukta par svēto Elzbeti, — Vanda atbildēja.
Betgers zināja diezgan. Gudrības akmens viņam jādabū, un Elzbete šai ziņā vairāk kā vajadzīga. Kad kareivji uzbruks laupītājiem, viņam nebūs grūti Elzbeti dabūt savā varā.
Ienāca birģermeistars ar Egeras garnizona komandantu, un, kamēr šie Vandu vēl izprašņāja, Betgers atvadījās un aizgāja. Dzīvoklī viņam nāca pretī Kilians.
Atradu, atradu, — Betgers priecīgi sauca, — es zinu, kur atrodas Elzbete, un, kur ir viņa, tur būs arī jūsu. Lida.
Betgers nu Kilianam izstāstīja visu un uzdeva apgādāt pāris spēcīgu zirgu, lai kareivjiem varētu braukt līdzi. Kilianam šī lieta gan nepatika, bet apdomājot, ka viņa mīļotā audžumeita var iekļūt briesmās, viņš sagatavoja visu aizceļošanai.
Birģermeistars, komandants un arī Betgers tagad čakli gatavojās, bet to darīja ļoti slepeni, jo, pēc Vandas izteicieniem, Lipam
Tulianam pat Egerā varot būt savi spiegi. Tā pienāca nakts, kurā garnizons izgāja likvidēt laupitāju nebūšanas, bet neviens kareivis nezināja, uz kurieni iet, pat pilsētas rātskungiem tas nebija zināms. Gājiens virzījās caur pilsētas vārtiem uz ziemeļiem, uz Bohēmijas mežiem. Arī Betgers un Kilians devās līdz.
334. nodaļa CĪŅA PAR VIRSKUNDZĪBU
Pēc Robežgaiļa aplaupīšanas čigāni grozīja savus nodomus un nedomāja vairs ceļot uz Ungāriju. Zārbergs tiem sasolīja tīrus zelta kalnus, un, kad nu vēl pāris citas laupīšanas bija izdevušās, tad čigāni tinās tikai ap Zārbergu. Kremo ievēroja, ka apakšnieki viņu nemaz vairs neievēro, un tādēļ sašuta. Pirms dažām dienām viņš bija svinigi salaulāts ar Fatimu, un jaunais pāris iztrūkušies redzēja, ka viņu valdība nemanot pārgājusi uz Zārbergu.
Lida vēl bija ļoti slima, un kāda veca čigāniete viņu ārstēja un kopa.
Zārbergs patlaban bija pārnācis no spiegošanas, un visi čigāni pulcējās ap viņu, kas uzmudināja nākošā naktī iet izlaupīt kādu sādžu. Kremo sašutis ieradās pie pūļa.
Ko tas īsti nozīmē? — viņš nikni jautāja. — Es arī gribu zināt, kas te notiek!
Zārbergs mums grib sagādāt jaunu laupījumu.
To es arī varu! — Kremo pikti iesaucās. — Vispirms jums jāprasa man kā savam valdniekam.
Kādēļ tāds troksnis? — Zārbergs mierīgi atbildēja. — Tas nemaz nav vajadzīgs. Kas tur ko kliegt, es zinu, ko daru. Es gribu jūsu labumu, es gādāju jums laupījumu, kā vēl nekad.
Jūs mūs pataisāt par laupītāju bandu! — Kremo kliedza.
Ha! ha! ha! — Zārbergs smējās. — It kā čigāni labprāt neņemtu svešu mantu. Biedri, vai man nav taisnība?
Zārbergam taisnība! — viss pūlis kliedza.
Kremo vai plīsa aiz dusmām, bet nevarēja neko darīt, jo visi čigāni stāvēja Zārberga pusē.
Zārbergs Kremo vēl vairāk kaitināja, izsmiedams un izzobodams. Kremo gan pavēlēja saviem ļaudīm tūliņ taisīties ceļā uz Ungāriju, bet viņam neviens neklausīja, jo Zārbergs visus apsolīja padarīt bagātus. Redzēdami, ka tie nekā nespēj, Kremo ar Fatimu sazvērējās Zārbergu slepeni dabūt pie malas. Bet Zārbergs ļoti uzmanījās. Uzmeties čigāniem par vadoni, viņš ierādīja katram savu darbu, un visi taisījās piepeši uzbrukt ciemam, tā ka neviens cilvēks nespētu izbēgt.
Atstājuši pāris vīru nometnē, viss čigānu bars — arī Kremo un Fatima — devās ceļā. Visi bija labi apbruņojušies, jo Robežgaiļa mājā bija atrasti dažādi ieroči, kā arī munīcija. Bija jau tumšs, kad bars sasniedza meža malu, kur jau varēja redzēt ciemu. Tas bija mazs ciems, kas sastāvēja no sešām zemnieku mājām. Visi jau gulēja un ne sapņot nesapņoja, kādas nāves briesmas tiem tuvojas, jo Lips Tulians zemniekiem nekad neuzbruka.
Divi čigāni vispirms aizgāja ieēdināt suņus ar saindētu gaļu. Un kad tas bija padarīts — deva citiem signālu. Acumirklī visi reizē iebruka pa logiem. Visi cilvēki bez žēlastības tika nogalināti ar cirvjiem un dunčiem, sirmgalvji, vīri, sievas, jaunekļi un bērniņi. Neaprakstāms slepkavības skats. Zārbergs gāja kā pļāvējs, desmitiem cilvēku apkaudams, un čigāni darīja tāpat, lai gan ne tik veikli. Pēc tam iesākās laupīšana. Kur vien ko vērtīgu atrada, to pievāca un sabāza maisos.
Kremo nolūks bija šai darbā Zārbergu pārsteigt un slepeni, klusi tas vilkās iepakaļ. Bet Zārbergs bija uzmanīgs, sagrāba Kremo un, pa durvīm izgrūzdams, uzsvieda Fatimai virsū, kas arī nogāzās gar zemi. Kremo kliedza un plosījās. Viņš no jauna būtu uzbrucis Zārbergam, ja Fatima to neapturētu, jo tā tiešām būtu Kremo nāve.
Visu izlaupījuši, čigāni pēc Zārberga rīkojuma visām ēkām pielaida uguni. īsā brīdī visa sādža pārvērtās lielā liesmu jūrā. Pēc pusnakts čigāni aizvācās, pamezdami degošo sādžu.
335. nodaļa KŪRFIRSTA PILS SARGMĀJA
Drēzdenē valdīja tāds uztraukums un izbailes, ka dažs labs vairs nezināja, ko darīt, jo zibensātrumā bija izplatījusies vēsts, ka briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians atrodas galvaspilsētā. Visas durvis noslēdza, un katrs apdrošinājās, kā nu prata un varēja. Nabaga drēzdenieši! Mātes nezināja, kur paslēpt savus mīlulīšus, pie kam pašas bija kā bez galvas.