Bailes jau tā bija lielas, un tās vēl pavairoja briesmu zvana nemitīgie sitieni. Kareivji un sargi visur izmeklējās laupītāju vadoni, bet tas — kā zemē ielīdis — nekur vairs nebija atrodams. Sai vienā naktī Drēzdenē apcietināja vairāk klaidoņu nekā pa visu gadu, bet Lipa Tuliana viņu starpā nebija. Veltas pūles. Drīzāk garu sagūstītu, nekā bīstamo laupītāju vadoni. īsi sakot, vispār valdīja troksnis, uztraukums, ļaudis skrēja kā bez padoma.
Tik reti kādā vietā bija mierīgi, un pie tādām vietām jāpieskaita kūrfirsta pils un pils sargnamiņš. 5e vienmēr stāvēja sardzes kareivji, kas pārmaiņus izpildīja dienestu. Ārā stāvēja sargs ar šauteni pie pleca, kamēr iekšā krāca aizmigušie biedri, tikai trīs no tiem spēlēja kauliņus. Kā jau spēlējot vienmēr mēdz būt, tā arī te spēlētāji trokšņoja un traucēja gulētājiem miegu. Sie uzbruka spēlētājiem, kuriem gribot negribot vajadzēja padoties, un, tā kā tie nedrīkstēja iemigt, tad iegāja dibenistabā, no kurienes durvis veda namiņa sētā. Dibenistaba bija auksta, un spēlētāji gudroja, kā varētu tikt pie degvīna, bet naudas bija maz. Te atvērās durvis no sētas puses un, dievpalīgu dodami, ienāca divi vīri.
-— Kas jūs tādi esat? —- kāds kareivis jautāja.
Jūsu biedri, kam iemesls slēpties, — ienācējs atbildēja, — mums bija pagalam apnicis, un mēs izbēgām no Stolpenes. Un, tā kā pašreiz visas viesnīcas nez kāda velna pēc tiek pārmeklētas, tad mums atkal bija jābēg. Un mēs labi zinām, ka kareivis kareivi nekad nenodos.
Ar to pietika, jo tanīs laikos derētie kareivji bieži vien bēga. Se esošiem varbūt arī pašiem drīz būs jābēg, un, kad nu atnācējiem vēl bija līdz pāris pudeles degvīna, tad varēja gluži omulīgi uzdzīvot, iedzert un «uzsist» kauliņus.
Ienācēji acīmredzot bija naudīgi vīri, tamdēļ spēlēja uz dālderi. Sardzenieki vinnēja. Omulība pieauga, un jaunie biedri drīz vien bija paspēlējuši jau desmit dālderu. Nu atkal bija kārta iedzert, un jaunajiem biedriem vēl atradās degvīns, ko sardzenieki drīz vien izdzēra. Nu arī sardzenieki no savas puses gribēja pirkt degvīnu, bet nespēja vairs iet, jo dzēriens darīja savu iespaidu. Drīz vien dzērāji aizmiga cietā miegā. Bet tas nebija dabīgs miegs. Tas bija miega zāļu iespaids.
Ciemiņi tagad ieskatīja par labāko laiku aiziešanai, un brašākais no viņiem sameklēja pergamenta lapiņu un, to aprakstījis, atstāja uz galda. Pēc tam abi ciemiņi atstāja sargmājiņu, pa dibendurvīm iziedami sētā. Bet iekšā visi trīs sardzes vīri mierīgi krāca tālāk. Ārpusē stundenieks, uz posteņa stāvēdams, nevarēja sagaidīt maiņu, jo viņa laiks jau sen bija pāri, un domādams, ka biedri aizsnaudušies, piebungoja ar pirkstiem pie loga rūts — vienu, tad — otru un trešo reizi. Vēl pagaidīja. — Nekādas pārmaiņas.
Seržants uzmeklēja dežūrniekus un atrada visus dibenistabā krācam. Bet, kā par brīnumu, tos nekādi nevarēja uzmodināt, lai dara, ko grib. Seržants bija pārsteigts.
Tie ir apburti! — viņš iesaucās, bet, uzmetis acis galfiam, ieraudzīja pergamentu.Kas tas ir?
Viņš paņēma to un lasīja:
«Neapejieties ar sardzes vīriem bargi, tie nav vainīgi, ka viņiem tik ciets miegs, jo es viņiem iedevu miega zāles. Es citādi nevarēju, jo gūstītāji bija mums cieši uz pēdām.
Tad man ienāca prātā iebēgt sargmājā. Es domāju, ka kūrfirsta pilssardzē man būs visdrošāk, un es nemaldījos, jo tur mani neviens vairs netraucēja.
Tagad es esmu drošībā.
Bet ministram Flemingam sūtu vislabākos sveicienus un, ja viņš turpmāk meklē laupītāju vadoni, tad lai vispirms pārmeklē kūrfirsta pilssardzes nameli.
336. nodaļa Jaunus slazdus gatavo
Nekur Drēzdenē nebija tik liels juceklis kā ministra Fleminga pilī. Sulaiņi piesteigušies pārbijās, ieraudzīdami nogalināto Anastasiju uz grīdsegas asinīs guļam. Ministrs pats, lai paslēptos no saniknotās sievas, iebēga kaktā. Bet grāfiene neredzēdama satvēra kādu sulaini un, noturēdama to par grāfu, kliedza un lamājās. Sis, nabadziņš, gan taisnojās, bet grāfiene, savā uztraukumā kliegdama, nemaz nedzirdēja viņa vārdus un pliķēja un skrāpēja nabaga sulaini. Beidzot sulainis, līdz asinīm saplēsts, zaudēja pacietību un, gribēdams atsvabināties, nosvieda grāfieni uz grīdsegas. Dusmu kliedzieni vairs negribēja beigties.
Te gadījās, ka grāfiene dabūja ūdens karafi un izmazgāja acis. Nu viņa no jauna meklēja grāfu, bet šis vis negaidīja, iebēga savā darbistabā un ieslēdzās.
Šodien visi velni no elles pasprukuši, — Flemings, drošībā ticis, murmināja, — nu, bet Lips Tulians no Drēzdenes neizbēgs, viņš man samaksās ar savu galvu.
Tā ministrs domāja, bet pats tam lāga neticēja, pazīdams Lipa Tuliana izveicību. Par gulēšanu, zināms, nebija ko domāt. Grāfiene plosījās dusmās, kamēr pārgāja raudāšanā un gaudošanā, ar ko šādos gadījumos vienmēr beidzās «scēna».
Lēni aiztecēja nakts. Agrā rītā ministram pieteicās seržants no karaļa pilssardzes un nodeva pergamentu, izstāstīdams notikumu sargmājā.
Arī to Lips Tulians uzdrošinās, — ministrs iesaucas, — jā — kas lai viņu saķer? — viņš iet karaļa pilī — dzīvo kopā ar kareivjiem — hm ..
Atlaidis seržantu un sadedzinājis pergamentu, ministrs iesāka stagāt pa istabām no viena gala uz otru.
Tā tas tālāk neiet, — viņš runāja, — tai lietai jādara gals, jo Lips Tulians vēl var ari grāfieni Kozelu aizvest no Stolpenes. Jau tādēļ vien, lai mani kaitinātu. Tas man jāizmanto. Pag, tā būs vēl labāk.
Viņš pavēlēja iejūgt un pasūtija jātniekus kā sargus-pavadoņus. Ministrs baidījās, ka Lips Tulians tam neuzbrūk uz ielas. Anastasiju iedomājot, viņš sakoda zobus, jo tā viņam bija katrā ziņā nepieciešama persona, bet mironim dzīvību iedvest — to jau nevar. Varenais vīrs aizbrauca uz Donāta torni, kur viņu sagaidīja cietuma uzraugs.