16. nodaļa BEZ VADOŅA
Laupītāju nometnē ar nepacietību gaidīja Lipu Tulianu un viņa pavadoni.
Viņi zināja, ka vadonis par kaut kādu nedarbu grib atriebties Prāgas gubernatoram.
Bet kādēļ īsti, to neviens nezināja, jo Lips Tulians nevienam neko nebija teicis, un pat Vitorfs nezināja vadoņa īsto vārdu.
Ausa jau rīts.
Nometnē visi bija kājās, gaidīdami vadoni, kas nesīs jaunas ziņas. Visi-bija gatavi uz bagātu laupījumu.
Vitorfs sēdēja pie ugunskura, viņam blakus Guste. Pārējie laupītāji ilgodamies slaistījās būdas priekšā.
Gaisma jau svīst, — Vitorfs domīgi teica. — Ka tik viņam kaut kas nav atgadījies, jo vadonis jau ne no kā nebaidās.
Arī Gustes sejā bija lasāmas rūpes.
Ak, kaut viņš te būtu, — tā murmināja. — Es vēl nezaudēju cerības, viņš nebūs pret mani vienaldzīgs, viņš taču ir jauns; jāpaciešas, tā stunda nāks, kad viņš būs mans; Elzbete taču sen vairs nestāv ceļā!
Pēkšņi no meža atskanēja dobjš signāls. Visi pielēca kājās.
Viņi nāk, viņi nāk, nu būs laupījums! Oho, vadonis mūs vedīs! — laupītāji sauca.
Guste stāvēja blakus Vitorfam, mīlas pārņemta, ilgu pilnām acīm raudzīdamās uz meža pusi.
Kāds vīrietis steidzīgi nāca šurp.
Zārberg, — Vitorfs jautāja. — Kur vadonis? Vai palika pie sargiem?
Viltīgais nelietis devās pie ugunskura. Viņš bija gluži slapjš, seja bāla, un acis kvēloja kā ogles.
Zārberg, — Guste, ļaunas nojautas pārņemta, jautāja. — Kur vadonis?
Blēdis stāvēja pie uguns.
Biedri, — viņš stostījās. — Biedri — nelaime! Vadonis pagalam!
Pagalam?! — Vitorfs iekliedzās. — Pagalam?!
Jā . . . Jā, — Zārbergs šļupstēja. — Viņš ir… ir…
Tālāk viņš netika, jo Guste zibens ātrumā bija pieskrējusi klāt.
Viņas mazās, bet stiprās rokas iekampās Zārberga kaklā un sāka nelieti žņaugt.
Pagalam? — meitene sauca caur zobiem. — Suns, neģēlis! Ja Lips Tulians ir beigts, tad tu viņu…
Laid mani vaļā, skuķe! — Zārbergs vaidēja.
Nelieti, es tevi nožņaugšu! — Guste trakoja. — Tu esi viņu nogalinājis, to var redzēt no tavām acīm — manu mīļo tu esi nonāvējis!
Zārbergs, briesmīgi saskaities, saķēra meitenes rokas.
Brauc ellē, skuķe! — viņš kliedza, meiteni grūstīdams. — Es tevi uz vietas pataisīšu aukstu!
Guste ieklepodamās nokrita zemē, taču žigli atkal uzlēca kājās, gribēdama no jauna doties uzbrukumā.
Nāc tik šurp! — Zārbergs rūca, izrāvis dunci. — Pamēģini tik man vēl acis skrāpēt, dabūsi ar šito!
Guste nebaidījās no draudiem.
Atdod man Lipu Tulianu! — viņa kliedza.
Zārbergs pacēla dunci.
Dur tik, blēdi! — Vitorfs sauca. — Tad mana lode sašķaidīs tev galvu!
Nelietis pagriezās pret Vitorfu.
Piesargies, Vitorf, tu dabūsi savus vārdus nožēlot, jo zini — no šī brīža es esmu bandas vadonis!
Tu, gļēvuli, — vadonis? — Vitorfs teica. — Jā, bezkaunības tev netrūkst. Bet vēl ir ļaudis, kas domā citādi. Par visām lietām es gribu zināt, kā mira mūsu vadonis. Stāsti tūliņ!
Guste kliedza un gribēja atkal mesties Zārbergam virsū, bet Vitorfs to atturēja.
Nemaisies vīriešu darīšanās! — viņš pusbalsī iesaucās. — Gan es pats tikšu ar Zārbergu galā!
Bet Zārbergs tomēr bija dzirdējis.
Pagaidi tik, — viņš šņāca, uzmezdams Vitorfam velnišķi ļaunu skatu. — Pienāks arī tava kārta!
Vai tu runāsi? — Vitorfs sauca pērkona balsī. — Es gribu zināt, kas noticis. Stāsti tūliņ, vai arī…
Pārējie laupītāji spiedās tuvāk un ielenca ķildīgos.
Zārberg, velns, stāsti jel, kā bija, kā vadonis krita? — tā visi sauca kā viens vīrs.
Nelietis tad nu sāka stāstīt, kā viņi iekļuvuši apakšzemes ejā un kur Lips Tulians iekritis.
Kad viņš bija pabeidzis, izcēlās ellišķīgs troksnis.
Gļēvuli, — Vitorfs kliedza. — Tu aizskrien, pat nemēģinājis glābt. Neģēlīgo muļķi, tu neesi vērts, ka tev spļauj sejā…
Vai gribi padarīt mani traku! — Zārbergs kliedza. — Kur es būtu ņēmis virvi? No gaisa grābis? Elle un velns, kas zina, cik dziļi viņš iekrita, bet es skaidri dzirdēju, ka viņa ķermenis sašķīda. Un kaut gan es labu laiku gaidīju — viņš neatsaucās!
Vitorfs ar to nebija apmierināts.
Šonakt iesim uz klosteri, — viņš teica. — Un tu mus vedīsi, Zārberg. Vai saprati?
To Zārbergs nebija gaidījis.
Uz to tu neceri, — viņš teica. — Man nav nekādas patikas ļaut, lai manu ādu velk pār kārti. Klostera mūki ir uzmanīgi. Es pats tikai ar pūlēm izglābos un ar koka palīdzību pārpeldēju grāvi. Vārtiņu atslēga kā par nelaimi arī ir pazudusi, tāds mēģinājums ir veltīgs.
Vitorfs pārdomāja.
Viņš ir nogalinājis virsnieku, jā, tā ir, par to nav nekādu šaubu, — Guste plosījās.
Neģēli … — Vitorfs iesāka.
Ko?! — Zārbergs kliedza, redzēdams ap sevi biedrus. — Savaldi mēli, Vitorf! Tu arī esi viens no lielmaņu sugas, kas visur citur der, tik ne par laupītāju. Vari iet savu ceļu, es vadīšu bandu, ha, ha, ha, biedri, — mēs iegūsim bagātu laupījumu un meitas, cik kuram tīk!
Zārbergs pazina laupītāju dabu, tiem viņa vārdi bija pa prātam. Bohēmieši tā kā tā bija viņa pusē, un arī citi jau taisījās piebiedroties.
Vitorfs satrūkās.
Neviens ar tevi nebiedrosies, tu, bailīgais zaķapastala! — viņš uzsauca Zārbergam. — Tā tik vēl trūka! Ļaudis, mēs tak nejausim, ka tāds zaķapastala mūs ved. Briesmu brīdī tas pirmais paslēpsies. Ietinies labāk kādos sieviešu brunčos!
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.
Es esmu vecākais, es biju jau tad, kad neviens par Lipu Tulianu nedomāja; ar savu milža spēku viņš uzmetās par vadoni, bet nu viņš ir beigts, un tagad visiem jāklausa man!