To nu jūs labi zināt, Vanda, — viņš teica, — jums jāgādā, ka es dabūju Elzbeti, un tam jānotiek tā, ka neviens nemana. Pa uzbrukuma laiku mēs skuķi pievāksim un ņemsim līdz.
Vanda ļauni iesmējās.
Tas man grūti nenāksies.
Betgera acis uzliesmoja.
Ha, ha, ha! Tad jums sievietes nav nekas? — Vanda iesaucās, Betgeru cieši uzlūkodama. Betgera izkaltušais augums Vandu maz interesēja, bet viņa gribēja ar to ievadīt tuvākas attiecības tamdēļ, ka bija dzirdējusi, ka viņš protot taisīt zeltu. Un bagāta Vanda gribēja kļūt. Viņai ļoti patika uzdzīve. Vai Betgers viņas iekāres saprata, par to jāšaubās — viņa neuzticība tam neatļāva ne ar vienu cilvēku tuvāk ielaisties, un tas Vandu ļoti kaitināja.
Un jūs, kungs, negribat ņemt Elzbeti par mīļāko? — Vanda vēlreiz jautāja.
Nē!
Tad jūs jau esat precējies, vai arī jums sakšos ir cita mīļākā?
Arī tādas nav, — Betgers mierīgi atbildēja, kas Vandu ļoti kaitināja.
Nu, es to nesaprotu, — viņa sacīja, — jūs tak neesat vecs un pasaules priekus nenicināt?
Es pasaules priekus nicinātu? — Betgers teica. — Kas to saka? Laimes augstumos es gribu pacelties, amatus un godus sagrābt — pēc tā vien cenšas mana sirds.
Vanda liekulīgi iesmējās.
Un skaistas sievas?
Nē, — Betgers gluži mierīgi atbildēja, — par sievietēm es nekad neesmu jūsmojis, es labāk nodarbojos ar savām slepenām studijām.
Tas Vandu iekarsēja vēl vairāk. Viņa izmēģināja vai desmit kairināšanas paņēmienus, bet visi viņas pūliņi pie Betgera palika bez iespaida.
Par velti mīlēts!
Tas ģeķis, — Vanda sabozusies murmināja, — viņš nav pielabināms. Nu, varbūt vēlāk paliks prātīgāks. Vitorfs man pretojās, bet šis te — ak, man jasaista viņš, jo viņa nauda man kādreiz sagādās zelta dzīvi.
* * *
Kilians vēl sēdēja, ar kareivi klusi sarunādamies, un viņi bija savā starpā vienojušies.
Pie tā lai paliek, — Kilians teica, — mēs turēsim acis vaļā, lai notiek, kas notikdams. Un varu derēt, ka mēs abas meitenes Geijersburgā atradīsim.
Zināms, bet kā? — kareivis gaudās. — Lips Tulians viņas būs padarījis par savām mīļākām.
Nekad, — Kilians teica, — es laupītāju virsnieku pazīstu labāk. Es gan viņu neesmu redzējis, bet diezgan daudz par viņu dzirdējis no Lidas un Elzbetes, kuras viņu pazīst patiesi. Viņš tik izmisuma dēļ kļuvis par laupītāju un esot no augstas, godīgas cilts.
Tas var būt, sakšos runāja, ka viņš esot no muižnieku kārtas, — kareivis atbildēja.
Nu tādēļ.
Bet tas viņu neglābj no soda, — kareivis turpināja, — ja Lipu Tulianu sagūstīs, tad viņam jābeidzas zem bendes cirvja.
Kilians stīvi raudzījās zemē.
Pret likteni neko nevar darīt, — viņš domīgi sacīja. — Labāk par to nedomāsim. Kā tas vienreiz lemts, tā tam arī jābūt.
339. nodaļa UZBRUKUMS MEŽĀ
Citādi tik klusais lielceļš caur mežu šodien izskatījās pavisam citāds.
Jau no tālienes bija redzami putekļu mākoņi, ko sacēla ceļotāju pulks, kas acīmredzot pavadīja kādu augstu personu.
Varēja dzirdēt pakavu dimdoņu un ieroču žvadzoņu, un pavadoņu vidū bija redzama grezna ceļotāju kariete.
Karietes logi bija ciet, lai putekļi netiktu iekšā, smagi ripoja lielā kariete, jātnieku un kājnieku pavadīta, un tuvojās pakalnam, aiz kura glūnēja laupītāji.
Daļa pavadoņu jāja pa priekšu, citi iepakaļ, visi savā starpā jautri tērzēdami. Piepeši tos ielenca apbruņoti laupītāji.
Pavadoņi pārsteigti dzirdēja, ka uzbrukusi Lipa Tuliana banda. Tie savas dzīvības dēļ muka, kā kurais varēdams. Tikai divi jātnieki mēģināja pretoties, bet tie drīz vien tika pārspēti un nogalināti. Tālāk nekāda pretošanās vairs nenotika.
Laupītāji apturēja karieti un nogalināja kučieri. Tad atrāva karietes durvis. Iekšā sēdētājs kungs bija paģībis.
Laupītāji grāfu Martinicu personīgi nepazina, bet nebūt nešaubījās, ka karietē sēdētājs ir grāfs — Lipa Tuliana ienaidnieks.
Tādēļ tie skaļi uzgavilēja par laimīgo ķērienu un bija ļoti priecīgi. Ilgi meklētais virsnieka ienaidnieks nu bija sagūstīts.
Zamuels pavēlēja bez kavēšanās doties atpakaļ mežā uz agrāko nometnes vietu, kur tie atradīsies drošībā.
Sacīts — darīts.
Pats Zamuels ar Ekoldu iesēdās karietē, kāds laupītājs par kučieri, un nedaudz minūtēs kariete no ceļa pazuda meža ēnā.
Pa mežu braucot, Ekolds atrada karietē pārtiku: cepešus, šķiņķus, arī vīnu un iesāka mieloties. Abiem biedriem ārpusē izsniedza pāris šķiņķu un dažas pudeles vīna. Ekolds ēda ar varenu apetīti un iedzēra vīnu, bet Zamuelam prāts nenesās uz ēšanu.
Pa to laiku paģībušais solīja izpirkšanas naudu un lūdzās.
Par velti jūs lūdzat, — Ekolds atbildēja. — Jūs zināt, kas jums ar Lipu Tulianu par rēķiniem — nekādas žēlastības nebūs.
Gūsteknis tikai nesaprotami murkšķēja.
Tā tika braukts pār saknēm un urgām, kamēr sasniedza nometni.
Neko šaubīgu nemanīja. Laupītāji ierīkojās nometnē un uzcēla būdiņas no lapām. Lielo karieti iebrauca nometnes vidū un piekusušos zirgus palaida zālē ganīties.
Gūstekni piesēja pie koka, un tas vairāk nerunāja ne par ko citu, kā tikai izpirkšanas naudu, bet laupītāji viņu izsmēja un biedēja ar dažādām runām.
Domājiet labāk par savu nāvi, nevis par izpirkšanos, — Ekolds teica.
Gūsteknis nokāra, galvu un atkal iekrita nemaņā, bet rupjie ban- dīti par viņu smējās.
340. nodaļa SPĪDOŠS MĒRĶIS