No sākuma jābrauc uz Slēzijas pusi, it kā uz Prūsiju bēgot, bet tad jāiegriežas uz Bohēmijas pusi. Tikai tur grāfiene būs drošībā.
Gluži pareizi, — Kaspars atbildēja, — ja ekselence klausītu manam un Emmas padomam, tad viņa tagad austriešos būtu drošībā. Austrieši viņu vis neizdotu.
Tā nav mana darīšana, — Lips Tulians teica, — es tikai izpildu kāda eņģeļa vēlēšanos, ja atbrīvoju grāfieni. Man pašam ar viņu nav nekāda darīšana.
Kasparam tas bija pa prātam, jo viņam ne visai patika, ka Lips Tulians izlīgst ar Hildu.
Devis vēl dažas pamācības, Lips Tulians aizgāja.
Kaspars gribēja pats būt par kučieri un rēķinājās ar izglābtās Hildas pateicību. Viņš domāja par šo pakalpojumu iegūt… Hildu pašu.
342. nodaļa UZBRUKUMS GEIJERSBURGAI
— Zaudējums izmāca!
So veco pamācību ļaudis bieži aizmirst, bet Egeras komandants, kurš veda kareivjus uz Geijersburgu, šo mācību labi iegaumēja.
Patiesi, zaudējums izmāca.
Ne vienreiz vien jau kareivju pulki bija izsūtīti pretim Lipam Tulianam un pārnākuši — asiņainām galvām, laupītāju sakauti. Katru reizi bija vainīgs neapdomāts uzbrukums, un komandants bija diezgan gudrs, lai šoreiz rīkotos citādi.
Kareivju viņam bija papilnam, tādēļ tas nolēma iepriekš aplenkt Geijersburgu, lai neviens nevarētu izbēgt un nebūtu jākaujas mežā.
Turklāt viņam liels atbalsts bija tas, ka Vanda labi pārzināja šo apvidu. Drīz vien pils bija ielenkta.
Bija arī pēdējais laiks, jo laupītāji jau bija pamanījuši ienaidniekus.
Vandai bija taisnība. Lielākā daļa laupītāju ar Zamuelu neatradās Geijersburgā, ko apstiprināja arī kāds jauns laupītājs, ko sagūstītu atveda pie komandanta.
Geijersburgā atradās tikai četrdesmit vīru, kuriem bija jāaizstāvas pret vairāk nekā divdesmit reižu lielāku pulku.
Bet šī pulciņa pavēlnieks bija Vitorfs. Lipa Tuliana uzticamais Vitorfs vadīja aizstāvēšanos. No zemākiem vadoņiem neviens nebija pie viņa, jo Ekolds atradās pie garā Zamuela, Siklers pie Lipa Tuliana un Bretbauers bija Drēzdenē cietumā.
Vitorfam bija jārīkojas vienam, un viņš apņēmās aizstāvēties, kamēr vien būs iespējams.
Visas mantas un lielākas naudas summas paglabāja drošā vietā, un Vitorfs ar savu mazo pulciņu cerēja paklusām izmukt no pils pa augstumiem uz ziemeļu pusi.
Bet viņš saņēma ziņu, kas viņu izbiedēja.
Kāds ievainots laupītājs ziņoja, ka arī kalnājs uz ziemeļiem esot kareivju ielenkts.
Tā ir nodevība, — Vitorfs iesaucās, — kareivji nekad kalnus nesasniegtu bez vedēja.
Laupītāji brīnījās. Ka atradies kāds nodevējs, to visi saprata, bet, kurš tas varētu būt, to nevarēja ne uzminēt, ne iedomāties.
Tā ir Vanda! — Vitorfs iesaucās, atcerēdamies to dienu, kad bohētniete viņu gribēja pavest, bet pati pēc tam pazuda.
Stāvoklis bija nopietns.
Ceļš uz mežu bija slēgts. Vitorfa seja kļuva pavisam drūma. Par sevi viņš neraizējās, bet par Elzbeti.
Viņš mierīgā garā izdalīja pavēles. Aizstāvēšanās būtu iespējama, bet, ja ar lielgabaliem izgāž mūrus, tad…-
Vitorfs apstaigāja visas aizstāvēšanās vietas un tad stingros soļos aizgāja uz Elzbetes dzīvokli. Viņam pārskrēja šermuļi, savu dārgo Elzbeti ieraugot, kuru tas turēja kā svētumu.
Tie mēmi skatījās viens otrā.
Vesela sāpju pasaule atspoguļojās šajos skatienos, bet… ak, tie nespēja izteikt, ko sajuta sirdis.
Elzbete pirmā saņēmās.
Kas noticis? — viņa lēni jautāja.
Nodevība, — Vitorfs atbildēja, — karaspēks mūs ielencis tā, ka neviens no šejienes vairs netiek projāņi.
Kas nu būs? — viņa sacīja. — Asinis atkal plūdīs straumēm.
Mēs nedrīkstam cerēt ne uz kādu žēlastību, — Vitorfs atbildēja. — Mēs esam Lipa Tuliana ļaudis, mēs aizstāvēsimies līdz pēdējam elpas vilcienam. Bet jūs, Elzbet, jums jātiek projām, jūs nepiederat pie laupītājiem un savā ziņā esat gūstekne. Jums jāiet pie kareivjiem, viņu vadonis droši vien ir muižnieks, kas jums dos uzticamus pavadoņus. Un es gādāšu par to, lai jūs Egerā vai Komo- tavā atrastu drošu patvērumu.
Nerunā tālāk, Vitorf, — Elzbete atbildēja. — Es labi saprotu, bet. .. es palikšu tepat, es neiešu nekur.
Vitorfs vēl labu brīdi pūlējās viņu pierunāt glābt savu dzīvību, jo viņš saprata, ka neviens vīrs te vairs nepaliks dzīvs, bet Elzbete nebija pierunājama.
Viņiem vēl runājot, atskanēja trompetes skaņas, un ieskrēja kāds no ļaudīm.
Vitorf, — viņš sauca, — nāciet drīzāk lejā! Kāds starpnieks piejāja. Tas grib ar jums runāt.
Kā sapņodams Vitorfs izgāja pie vārtiem. Apakšā pie pilskalna stāvēja divi jātnieki, kāds virsnieks un trompetists.
Vitorfs pamāja kādam puisim, ātri pagatavoja balto karodziņu un, puisi paņēmis līdzi, pa stāvo taku gāja lejā pie miera sūtņa uz sarunām.
Jauns austriešu virsnieks, augstprātīgi seglos pacēlies, gaidīja un skatījās, kamēr Vitorfs apstājās nedaudz soļu attālumā.
Pie svētās jaunavas, — virsnieks iesaucās, — ko es redzu . . . tas. . . tas jau ir…
Nesauciet vārdā, — Vitorfs viņu pārtrauca, jo tie viens otru pazina, — nesauciet vārdu, jo tas muižnieks, kuru jūs kādreiz pazināt, ir mūžam miris, es esmu laupītājs Vitorfs, Lipa Tuliana apakšvadonis.
Vitorfs bija pārliecināts, ka virsniekam viss zināms, un viņš nemaldījās.
Kas būtu runājams? — Vitorfs jautāja.
Virsnieks pacēlās seglos.
Mēs nevēlamies veltīgu asinsizliešanu, — viņš atbildēja. — Mūsu komandants ir godprātīgs vīrs, viņš zina, ka pretošanās no jūsu puses nav iespējama.
Kas to saka? — Vitorfs smiedamies atbildēja.
Vesela cilvēka saprāts, — virsnieks uztraukdamies atbildēja. — Jums vairāk nav kā četrdesmit vīru un liels pulks sievu un meitu.