Vanda — nodevēja, — Vitorfs čukstēja.
Kamdēļ izliet asinis, — virsnieks sauca, — nav vērts! Mēs esam gandrīz tūkstotis vīru — papildspēki un līdzekļi ir ceļā, lielgabalu lodes iznīcinās ne vien vīrus, bet arī sievas un meitas.
Tas ir tiesa, — Vitorfs atbildēja. — Vai komandants grib sievas un meitas saudzēt?
Viņām nekas nenotiks, jo tad viņām vajadzētu būt noziedzniecēm.
Neviena sieva un meita noziegumos nekad nav piedalījusies. Es jautāšu, vai viņas grib atstāt pili. Dodiet man savu virsnieka vārdu, ka viņas netiks mocītas.
Pagaidi, mēs tik tālu vēl neesam, — virsnieks atbildēja, — par tādu padošanos nav runa. Ne vien sievām un meitām jāatstāj pils, bet arī vīriem reizē un bez kādiem noteikumiem jāpadodas.
Tas bija skaidri pateikts.
Vilorfa seja pieņēma dzelzs krāsu.
Jāpadodas? — viņš skaļā balsī teica. — Nekad!
Mēs jūs uzaicinām padoties — citādi nevienu neatstāsim dzīvu. Tādēļ es te ierados, padodieties visi, varbūt citus apžēlos, tikai vadoņiem piespriedīs nāvessodu.
Vitorfs nokāra lepno galvu.
Tas viss ir jauki un labi, bet par ieroču atdošanu nav ko domāt. Ja karaspēka komandants grib būt tik godprātīgs un uzņemt sievas un meitas, tad es viņam būšu pateicīgs. Mums, vīriem, jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Virsnieks stīvu skatu uzlūkoja Vitorfu.
Viņš to pazina — jauno muižnieku, kuru briesmīgs parpratums bija aizdzinis pie laupītājiem; viņš pazina Vitorfa drošsirdību un zināja, ka Vitorfs savu vārdu nelauž.
Bet tā būs jūsu pašu bojāeja! — virsnieks iesaucās.
Lai tā arī. būtu, — Vitorfs, plecus raustīdams, atbildēja, — tikai vienreiz vien var mirt. Es esmu Lipam Tulianam zvērējis uzticību un tādēļ aizstāvēšu pili līdz pēdējam vīram.
Labi, ja jūs citādi nevēlaties, — virsnieks nikni iesaucās, — tad palieciet pie savas gribas! Bet to es jums uzreiz pasaku, ka sievas un meitas netiks žēlotas — mēs nomaitāsim visu, kas tik būs dzīvs un gadīsies ceļā.
Par to jums kādreiz būs jāatbild, — Vitorfs mierīgi sacīja. — Sievas un meitas ir nespēcīgi radījumi, kuri neko nav noziegušies. Vienīgais pārkāpums — ja to tā var saukt — ir tas, ka viņas mīlējušas savus vīrus laupītājus. Tā būtu lielākā netaisnība, ja šī mīla tām jāsamaksā ar nāvi. Par to lai jūsu komandants izrēķinās ar savu sirdsapziņu.
Diezgan! — virsnieks, seglos grozīdamies, iesaucās. — Man jāizpilda vienīgi savs uzdevums. Vai jūs padodaties vai ne?
Nē!
Jūs uzdrošināsities aizstāvēties?
Jā, es darīšu to!
Nu tad lai piepildās jūsu liktenis, — virsnieks sadusmojies sacīja. — Sī bija pirmā un pēdējā reize, kad bijām ar mieru izlīgt — tagad esmu galā.
Arī es, — Vitorfs piezīmēja.
Vai tas jūsu pēdējais vārds?
Pēdējais.
Tad jūsu liktenis ir apzīmogots, — virsnieks noteica un piespieda zirgam piešus, bet Vitorfs jau bija apgriezies un nopietnu seju soļoja atpakaļ.
Bija pagājis izšķirošais brīdis, nu vajadzēja sākt nāves cīņu.
343. nodaļa PĀRDROŠS PASĀKUMS
Tā vairs nevar tālāk iet. Dienas aizrit, bet mēs tik sēžam un veltīgi lauzām galvas, kamēr čigāni var ar mūsu Lidu aiziet pat līdz Nīlupes krastiem.
Tā runāja Maksis fon Stenburgs, soļodams pa istabu no viena gala uz otru.
Jā, mīļais dēls, — vecais pulkvedis atbildēja, — varbūt, ka tas manu sirdi vēl vairāk nospiež. Bet mēs nedrīkstam pret likteni kurnēt, lai notiek Dieva prāts.
Maksim aizrāvās elpa.
Ak, kā es ciešu, — viņš čukstēja, — kad es atceros Lidu, tad mana sirds tik neizsakāmi cieš.
Bija veltīga visa taujāšana, vēl neviens nebija atradis čigānus.
Turklāt garais Zamuels bija atsūtījis mazu vēstulīti un paziņojis, ka sagūstītie čigāni izbēguši un līdz ar to esot zaudēta cerība izmainīt Lidu pret čigāniem.
Sī vēsts bija laupījusi visas cerības. Vecais pulkvedis meklēja mieru lūgšanās, bet uzbudinātais Maksis izskrēja no istabas.
— Tikai nezaudēt drosmi, vēl taču pasaule nav zudusi, — sulainis Roberts ierunājās.
Vai tad tu vari man palīdzēt? — jaunais virsnieks iesaucās.
'— Varbūt varēšu, — sulainis atbildēja. — Ienāciet manā istabā,
man jums kas jāpastāsta.
Jaunais virsnieks tam sekoja kā slīcējs, kas ķeras pie salmiņa, vēlēdamies glābt savu dzīvību …
Bija pagājušas vairākas stundas, bet Maksis vēl arvien neatgriezās.
Vecais kungs to nepacietīgi gaidīja.
Te pēkšņi atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās divi čigāni.
Vecais pulkvedis uztraucies paķēra pistoli.
Kaš jūs tādi?
Vai tiešām mēs tik nepazīstami? — Maksis jautāja. — Tas ir labi.
Maksis ar veco sulaini Robertu bija uzvilkusi čigānu drēbes un nokrāsojušies, pat pazinējs tos pēc ārējā izskata nevarēja pazīt, vienīgi pēc balss.
Turklāt vecais Roberts vēl pamatīgi pārvaldīja čigānu valodu, jo savā laikā viņš bija audzis pie čigāniem.
Viņi bija nolēmuši izlikties par ,čigāniem un ar viltu panākt to, ko nevarēja ar spēku.
Maksis, neprazdams čigānu valodu, izliksies mēms, un abi kopīgiem spēkiem mēģinās atrast Lidu.
Arī pulkvedis fon Greifensteins piekrita šim plānam un iepriecināts cerēja, ka varbūt šādā ceļā varēs atrast un atbrīvot Lidu. Viņš svētīja abus aizgājējus un novēlēja tiem Dieva palīgu un labu izdošanos.
Ardievu, mīļais tēvs, — Maksis čukstēja, — es gribu atvest jūsu vienīgo bērnu, manu mīļoto Lidu.
Bija jau pienākusi tumša nakts, kad tie atstāja pili, lai neviens nemanītu un nevarētu atklāt viņu viltību . . .
Līņāja sīks lietiņš, un pat desmit soļus uz priekšu nevarēja neko redzēt — šai ziņā tas bija pats labākais laiks.