Komandants pievērsās Vitorfam.
Un tā jums visam vajadzēja beigties, — komandants aizkustināts sacīja. — Vai jūs savu pagātni un slavenos senčus esat aiz- fnirsis?
Mani aizdzina, — Vitorfs lēni atbildēja. — Par to, ko esmu darījis, man pašam jāatbild. Un es mirstu cīņā, nevis kaunpilnā
nāvē.
Un tomēr viss varēja būt citādi, — komandants nopietni teica, jo jauno muižnieku pazina no agrākiem laikiem.
Jā, jā, — Vitorfs atteica, — es varēju arī zem rata beigt
dzīvi.
Nē, tā es nedomāju. Jūs apžēlotu, ja jūs piesauktu valdnieku.
Tas nu ir par vēlu, — Vitorfs čukstēja, — man tomēr ir vēl kāds lūgums, komandant.
Kāds?
Taupīt mūsu sievas un meitas, jo viņām nav aizstāvju.
Komandants palocījās un, uzreiz piegājis pie kareivjiem, pavēlēja visas sievietes godīgi atvest pie viņa, neaizskarot tās ne ar pirkstiņu.
Komandanta pavēli neviens nedrīkstēja pārkāpt; tā bija katram precīzi jāizpilda.
Tajā brīdī no pagraba izskrēja jauna, skaista meita un zibens-' ātrumā metās kareivjiem garām. Pagalmā viņa bailīgi paskatījās apkārt.
Tā bija Elzbete.
Viņa iekliedzās — viņas acis bija atradušas to, ko meklēja — savu mīļoto. Tur viņš gulēja savās asinīs, jā, tur gulēja Vitorfs, tas, kuru viņa klusībā tik loti mīlēja.
Zēli ievaidēdamās, viņa noslīga pie Vitorfa zemē.
Elzbeti ieraugot, komandants brīnījās, noturēdams to par kāda firsta meitu, un uzdeva diviem grenadieriem nelaist kareivjus tuvumā. Tad tas pamāja virsniekiem, un visi atkāpās, atstādami tos vienus.
Gabaliņu atstatu stāvēja grenadieri kā sargi.
Tu atnāci, — Vitorfs teica, Elzbeti ieraugot.
Jā … jā, — Elzbete atbildēja, — tagad es varu tev sacīt, cik ļoti tevi mīlu, ak, cik loti… ak, cik loti!
Elzbet!
Ja, es mīlu tevi! — viņa iesaucas, tam pieglauzdamas. — Es mīlēju tevi par visu vairāk. Dzīvē es nedrīkstēju tev piederēt, bet tagad . ..
Viņa nepabeidza teikumu, bet viņas acīs bija lasāma briesmīga apņemšanās.
Vitorfs to neievēroja. Viņas vārdi tam šķita kā debešķīga mūzika . . . tas redzeja viņu… juta viņu sev pieglaužamies un skūpstīja to ar ilgu, sirsnīgu skūpstu.
Elzbet, mans eņģeli! — Vitorfs iesaucās.
Nē, eņģelis es neesmu, — viņa sacīja, — es negribu bez tevis būt debesīs. Es būšu tur, kur būsi tu, es tevi nāvē neatstāšu… nē, nē, mēs piederam viens otram … vēl aiz kapa.
No Vitorfa acīm izgaisa drūmums, laimīgs smaids apskaidroja viņa bālo seju.
Bet arī nāve jau izpleta savu ēnu pār smagi ievainoto, viņa ķermenis sāka raustīties un trīcēt. -Vitorfam bija jāmirst.
Dzīvē mēs nevarējām viens otram piederēt, — Elzbete atkal čukstēja. — Tu jau zini, mīļais, mani atturēja tas zvērests, kuru devu savai mātei, citādi es jau sen būtu tava. Bet nāve atbrīvo no zvēresta — mūžībā es būšu tava, tur augšā ir citi likumi nekā virs zemes!
Vitorfs gribēja pacelties, bet vairs nevarēja .. . Viņš gribēja apkampt Elzbeti, tomēr velti — rokas bezspēcīgi atkrita atpakaļ.
Viņš tomēr sajuta, ka Elzbete viņu apkampusi, glaužas pie viņa sirds un sirsnīgi skūpsta viņa bālo seju, dzirkstošās acis un lūpas.
Jā, daiļā mute, kura tik ilgi bija klusējusi, tagad pārplūda dedzīgos mīlas vārdos. Nevien^ līgava nevarēja būt sirsnīgāka par Elzbeti, savu mirstošo līgavaini apkampjot.
Pat norūdītajiem kareivjiem aptecējās sirds: novērsušies tie slaucīja asaras.
Vitorfs cīnījās pēc elpas.
Es palikšu pie tevis, — Elzbete teica. — Jā, es palikšu pie tevis, es iešu līdzi tur, kur tu ej … es … es gribu . . . grēku izdarīt, lai paliktu kopā ar tevi.
Vitorfs bija sapratis*
Elzbet, — viņš stostījās, — ko tu saki?
— Es negribu dzīvot bez tevis, es iešu līdz ar tevi nāvē!
Mīļotā, nē, nē!
Un tomēr tu nedrīksti mani aizkavēt!
Viņa paskatījās uz grenadieriem, kas, ko ļaunu nojauzdami, nāca tuvāk, bet tūlīt arī redzēja, ka Vitorfa acis aizveras ciet.
Ej sveiks … es būšu drīz pie tevis, — viņa teica.
Jaunkundz, pagaidiet! — kareivis iesaucās.
Par vēlu.
Viņa saļima pār mirēju.
Mīļais, tagad es varu palikt pie tevis.
Hei, hei! — kareivji kliedza. — Šurp apsienamos — jaun- ndze nonāvējās!
Elzbete pasmaidīja.
Nekādi apsienamie man vairs nav vajadzīgi, — viņa murmināja.
Ar pēdējiem gaistošās dzīvības spēkiem tā piecēlās un noskūpstīja mirstošo mīļoto.
Mēs aizejam kopā, ak, es vienmēr tevi mīlēju… ai, cik mīļi! Grenadieri noliecās un klausījās. Viņi aptaustīja rokas — tās
bija ļenganas, bez pulsa. Tur apkampušies gulēja divi līķi.
347. nodaļa LIPS TULIANS KOZELAS TORNĪ
Pusnakts bija pāri. Stolpenes cietokšņa pulkstenis jau iezvanīja spoku stundu, un, kad izskanēja pēdējais sitiens, pakājē iesākās kustiba.
Vai kāds spoks tur naktsstundā klaiņotu apkārt?
Nē, tas bija cilvēks — tas bija pārdrošais laupītāju vadonis, kurš gribēja izpildīt savu solījumu.
Hedviga bija vēlējusies, lai viņš atbrīvo savu nāvīgāko ienaid- ' nieci, un Lips Tuliarts gribēja savas dievinātās Hedvigas lūgumu izpildīt.
Pārdrošnieks nebija viens. Arī Siklers bija pie viņa.
Sis gājiens bija saistīts ar lielām briesmām. Uzrāpšanās gar klinti bija grūta, un pat tad, kad šis kavēklis bija pārvarēts, nāca pats galvenais grūtums: jārāpjas augšā gar Kozelas torņa stāvo sienu.
Bet Lips Tulians nepazina šķēršļus. Viņš, kurš uzrāpās Kening- steinā, tagad rāpsies Kozelas tornī. Laiks bija klāt. Devis'Sikleram nepieciešamos norādījumus, viņš gatavojās kāpt augšā.
Apsējis sev ap vidu loti garu zīda šņori, ar kuru uzvilkt resno virvi, viņš sāka kāpt.