Drīzāk velnam nekā tev, muļķim! — Vitorfs atcirta. — Es vēl nemaz neticu, ka virsnieks ir miris, un nākamnakt iešu uz klosteri. Kas mani pavadīs?
Mēs iesim līdzi, kaut elles uguns. Vismaz līķi dabūsim.
Tad jau jums spārnu vajag, ar ko pār pilsētas mūriem pār- laisties, — Zārbergs šķendējās. — Neesiet ģeķi — kas miris, lai paliek miris. Nāciet man līdzi, es zinu kādu pili netālu no robežas, tur ir daudz naudas.
Laupītāji atkal sāka šaubīties; nauda kārdināja mežadēlu prātus.
Tad Vitorfs stājās priekšā.
Es tevi aizraidīšu uz elli, Zārberg, ja tu kūdīsi ļaudis nepildīt savu pienākumu. Vispirms man jāzina, kur virsnieks ir palicis, un, ja viņš patiesi miris, viņa līķi jāaprok te, mežā. Vai ne tā, biedri?
Neesiet jel ģeķi! — Zārbergs kūdīja. — Virsniekam klostera bedrē būs tikpat labi gulēt, kā te, mežā. Ko mēs vēl kavējamies — nāciet, iesim aplaupīt pili!
Vitorfs manīja šo vārdu iespaidu.
Zārberg, — viņš kliedza kā traks. — Tu paliksi, kamēr virsnieka trūdi būs apglabāti, vai arī es sašķaidīšu tavu galvu!
Pistoli izvilcis, viņš mērķēja uz to.
Pēkšņi kāds laupītājs metās starpā.
Mierā, bez asins izliešanas! — tas mierīgi teica. — Mēs vienosimies. Lai Vitorfs ar pāris biedriem iet uz klosteri un lūko uzmeklēt eju. Ja viņiem tas neizdosies, tad rīt mazā gaismiņā dosimies ceļā un vēlāk iecelsim sev jaunu vadoni. Citi biedri vēl Saksijā, tiem arī kāds vārds būs sakāms. Nu, kas ir ar mani vienisprātis?
Mēs visi! — bandīti kliedza.
Tik Vitorfs ar Gusti klusēja.
Manis dēļ, lai viņi iet, — Zārbergs čukstēja saviem draugiem. — Viņi tā kā tā neatradīs virsnieku, viņi netiks pat klosterī. Ļaujiet tik man rīkoties. Kad būšu vienu otru reizi vadījis un laupījums būs, tad es būšu vadonis. Par to es savu galvu lieku ķīlā!
Bandīti lēnām izklīda.
Visapkārt izlika sargus, lai netiktu pārsteigti, jo nevarēja galvot, vai Prāgā laupītāju ierašanās jau nav zināma. Vitorfs, lēni dodamies caur nometni, redzēja šur tur pa mazam pulciņam sarunājamies.
Visu sejās bija lasāma nesapratne un vilcināšanās; izmisuši tie lūkojās dziestošajā ugunī. Jā, kas gan ir banda bez vadoņa; tikai tagad tie atzina, cik nepieciešams viņiem bijis vadonis. Viņa nav. Nav tā, kuram droši, bez jautāšanas, varēja sekot. Lipa Tuliana vairs nav starp saviem ļaudīm.
17. nodaļa ARĪ ATRIEBĪBA
Mežs šalkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja meža vientulībā. Strautiņš burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.
Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīnišķīgi skaistu seju — daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.
Ik dienas viņa atnāca šurp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.
Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.
Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? — viņa ilgojās.
Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jātnieks.
Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rikšoja šurp uz strautiņu.
Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, taču nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.
Viņa atcerējās, ka pirms dažām dienām jau redzējusi šo cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.
Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.
Jātnieks tuvojās.
Viņš tiešām bija ģērbies ļoti grezni — gaišzilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.
Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja šurp.
Kāda līdzība, — viņš čukstēja. — Medniekam taisnība, kas zina, vai šis tēls bijis tik skaists!
Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.
A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, — svešais iesāka. — Es apmaldījos mežā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.
Elzbete purināja galvu.
Es nožēloju, kungs, bet arī es šeit esmu sveša.
Kā? — jātnieks izbrīnījies jautāja. — Vai tad jūs neesat no meža dzirnavām?
Nē, es te uzturos kā viešņa, — Elzbete atbildēja.
Skaista kā Venēra, — jātnieks murmināja. — Ha, tā greznos manu pili. Tik skaista meitene vēl nekad nav manās rokās gulējusi. Bet šī līdzība, hm, brīnišķi!
Elzbete klusēja.
Tad jūs man nevarat parādīt ceļu? — jātnieks jautāja.
Zēl, bet es pati nezinu.
Viņai atkal pārskrēja baiļu drebuļi. Meitene atkāpās un gribēja atstāt alu. Uz dzirnavām svešo nevarēja vest, jo arī dzirnavnieks bija laupītāju bandas dalībnieks. Jau dažus soļus pagājusi, viņa izdzirda pakavu dimdoņu, un svešais ar joni aizdrāzās tai priekšā.
Elzbete gribēja mesties sāņus, bet viņu sagrāba stipras rokas. Viņa iekliedzās. Par vēlu. Spēcīgas rokas viņu iecēla seglos, pieši iecirtās zirgam sānos, un jātnieks pilnos auļos devās ar savu laupījumu uz mežu.
Man jāpateicas dzirnavnieka skuķei, — meitu zaglis domāja. — Skaistā Elzbete ir mana! Mana!
Elzbete izmisusi iekliedzās. Jaunā meitene nojauta draudošo nelaimi, jo svešinieka glūnošās acis nevēstīja neko labu. Viņas palīgā saucieni skanēja tālu, bet dzirnavās tie vairs nebija dzirdami, jo zirgs, pilnos auļos skriedams, jau bija labā gabalā.