Выбрать главу

Drīz vien tas pazuda Siklera acīm, jo nakts bija ļoti tumša, un kāpējam tikai ar taustīšanos bija jāatrod ceļš.

Briesmas vēl vairāk kairināja pārdrošnieku. Kadu izbrīnu tas sacels visā zemē!

Drīz vien viņš bija uzrāpies gar klinti.

Bet nu bija jārāpjas augšā gar torņa sienu. Zināms, tā būtu ne­prātība rāpties gar sienu ar rokām un kājām.

Viņš piesēja pie ceļgaliem un rokām četras platas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināti dzelzs nagi.

Ar šādas ierīces palīdzību varēja rāpties. Viņš rāpās ļoti lēni, jo mazākā kļūdīšanās atnestu nāvi.

Sajā pjisē neviens sargkareivis nestāvēja, tāpēc no tiem nebija jābaidās. .

Uzrāpies gar pirmo stāvu, viņš drusku atpūtās; tāpat tas uzrā­pās arī gar otro, un Lips Tulians ieraudzīja apzīmēto logu plaši vaļā. Hilda bez šaubām jau gaidīja.

Lips Tulians pret Hildu juta riebumu, tādēļ tas apņēmās ar viņu neko nerunāt.

Sasniedzis logu, viņš veikli ielēca iekšpusē.

Hilda! — viņš klusi pasauca.

Es esmu, — kāda balss čukstēja.

Lips Tulians vairāk nerunāja.

Viņš ātri atraisīja zīda šņori un, piesējis tai svina gabaliņu, nolaida lejā, otru galu paturēdams rokā.

Siklers apakšā piesēja virvi, ko Lips Tulians uzvilka augšā.

Virves galu piesējis pie loga, viņš pagriezās pret satinušos dāmu.

Surp, — viņš klusiņām teica, — laiks ir dārgs. Apķerieties man ap kaklu, es jūs piesiešu pie sevis, lai jūs neslīdētu zemē.

Apsējis saišķi pāris reizes un stipri savilcis, Lips Tulians laidās lejup.

Nedaudz minūtes viņš nolaidas pie Siklera, kurš palīdzēja at­raisīt saišķi.

Un nu visi trīs steidzās uz Helmsdorfu, kur Kaspars tos gaidīja ar zirgiem.

Ratus drīz vien sasniedza. Kaspars sēdēja uz bukas, un Siklers viņam apsēdās blakus.

Lips Tulians ar dāmu iekāpa ratos. Hilda bez šaubām nu bija glābta. Nākamajā acumirklī kariete, spēcīgu zirgu vilkta, iesāka ripot.

* * *

Gaisma ausa. No Kozelas torņa vaļējā loga gar mūri karājās gara virve, kuru sargkareivis, pa mūri staigādams, ieraudzīja.

Viņš saprata, ka te kaut kas vairs nav kārtībā un raidīja sig- nālšāvienu.

Acumirklī visa patruļa bija kājās.

Kas noticis, kādēļ signāls? — tie uztraukti jautāja.

Pie Jāņa torņa karājas virve, tur kāds ir izbēdzis, -— sarg­kareivis teica.

Kozelas grāfiene! — kareivji sauca.

Atsteidzās ģenerālis fon Vēlens ar dažiem virsniekiem.

Kozelas grāfiene izbēgusi, — ģenerālim paziņoja.

Tie ir elles rēgi! — ģenerālis iesaucās un metās cik jaudas augšā tornī.

Nodevība! — komandants kliedza. — Virve bez šaubām sle­peni uznesta augšā, bet… kā tas varēja notikt? Pie tik stingras kontroles?

Jā, kas te lai atbild! Virsnieki bija bez padoma. Pēc grāfienes bēgšanas mēģinājuma katru nakti četras reizes mainījās sardze, un arvien cits virsnieks uzraudzīja grāfieni. Viņas istabas vienmēr tika pārmeklētas un nekas šaubīgs netika atrasts.

Ģenerālis ieskrēja Hildas priekšistabā, kur Emma samiegojusies nāca pretī.

Kur ir grāfiene?! — ģenerālis kliedza.

Guļamistabā, — Emma uztraukta atbildēja.

Ģenerālis devās turp, bet Hilda, mēteli ap pleciem uzmetusi, jau nāca pretī.

Ko tas nozīmē? — Hilda jautāja. — No kura laika pavēlēts mani pat naktī traucēt?

Paldies Dievam, viņa ir te, — ģenerālis murmināja, svied­rus slaucīdams.

Viņš domāja, ka bēgšana nav izdevusies.

Ekselence. — komandants teica, — traucējums nav bez ie­mesla — jūs atkal gribējāt bēgt!

Es? — Hilda iesaucās. — Kas to saka?

Tas ir redzams, — ģenerālis atbildēja, — virve karājas pie loga gar mūri.

Virve? — Hilda stostījās.

Sājā acumirklī ieskrēja Emma saukdama:

Ekselence, jaunava ir projām! Viņas gulta ir neaizskarta un tukša — apskatiet paši!

Visi apskatīdamies redzēja, ka Guste tiešām aizbēgusi.

Bet, kā tas bija iespējams, to neviens nevarēja saprast.

Hilda tomēr apķērās. Nav šaubu — te bijis Lips Tulians un Gusti aizvedis!

Hilda iekliedzās un paģībusi saļima uz grīdas, pirms ģenerālis paguva to saturēt.

348. nodaļa IZRĒĶINĀŠANĀS

Elzbetes pašnāvība visus ļoti uztrauca. Egeras komandants gan uzreiz piesteidzās, bet neko vairs nevarēja palīdzēt.

Viņa priekšā gulēja divi līķi.

Bēdīga savienošanās, — viņš murmināja. — Viņa ir skaista kā firsta bērns, un viņš bija krietns muižnieks, ak, kādēļ tiem vajadzēja mirt tik šausmīgā nāvē, jo tie likās laimei un mīlai radīti!

Viņš žēli noskatījās. Komandants, protams, nezināja daiļās ne­laiķes noslēpumu; nezinaja, ka viņa ir grāfienes Rohlicas un bijušā sakšu kūrfirsta meita.

Sos līķus apsargāt, — komandants uzdeva abiem grenadie­riem, — par viņu aprakšanu es došu atsevišķu rīkojumu.

Komandants gāja pretim laupītāju sievām un meitām.

Pa to laiku pils pagalmā pulcējās kareivji un viņu vidū ari Betgers ar Kilianu.

Lielais Dievs, kā te izskatā,s! — Kilians iesaucās. — Cilvēki rīkojas ļaunāk nekā zvēri.

Nemāžojies! — Betgers viņu apsauca. — Tie ir laupītāji un raganas, kas labāku algu nav pelnījuši.

Kilians aizgāja pie kāda kareivja.

Sakiet, draugs, — viņš kareivim jautāja, — vai sievas un meitas arī nogalinātas?

Neviena sieviete, — kareivis atbildēja, — komandants aizlie­dzis sievišķus aizskart.

Kilians iepriecināts gāja sievietēm pretī, kuras patlaban veda ārā no pagraba.

Viņš skatījās pēc Lidas.

Sievu barā viņas nebija. — Kur Lida? — Kilians jautāja.

Lidu aizveda čigāni, — kāda sieviete atbildēja. - Garais Zamuels ar lielāko dalu ļaužu aizgāja viņu meklēt, citādi nebūtu viss tā noticis kā tagad.