Bet kur ir Elzbete? — Betgers sašutis jautāja. — Vai tā arī nav pie čigāniem?
Nē, viņa bija šeit, nav ilgi, kā izskrēja ārā, — meita atbildēja.
- Jā, bet kur tad viņa ir? — Betgers nepacietīgi jautāja.
Viņa būs pie Vitorfa, — meita sacīja, — viņa to mīlēja.
Ahā, tad tā būs viņa, kura tur nodūrās, — kareiyis teica, — redziet, kungs, tur viņa guļ.
Betgers piegāja, kur gulēja Vitorfs un Elzbete, un viņa ģīmis sarāvās krunkās.
Viņš pazina Elzbeti — šķīsto jaunavu, kuru tas gribēja upurēt savām burvībām. Tagad viņa bija mirusi, viņas krūtīs bija iedurts. Betgers redzēja, kā asinis vēl lēni sūcas no vāts.
A, tās man vēl varbūt derēs, — viņš murmināja. — Sevišķa ceremonija jau nu gan tiek prasita, bet tās taču ir viņas sirdsasinis, kas tur tek, hā, kāds mazumiņš no tām man jāiegūst.
Viņš ātri nometās pie līķa un izvilcis pudeli, kur ietecināt asinis, steidzīgi paķēra nazi, lai paplašinātu brūci.
Bet tikko viņš izstiepa roku, tā kāds ar spēcīgu rāvienu viņu atrāva ņo līķa.
Tas bija viņa pavadonis Kilians, kuram kareivis bija izstāstījis Betgera nedarbus Keningsteinā.
— Es jūs mācīšu meitas slepkavot! — Kilians nikni uzbļāva. — ' Sis nabaga bērns jūsu nazim izbēga, bet es jums iedošu piemiņas zīmi, lai jūs tādas neģēlības vairs nestrādātu.
Paķēris savītu ādas pātagu, viņš sukāja Betgeram pa muguru bez skaita un bez apstājas.
Betgeram, slavenajam zelta meistaram, nepalīdzēja ne gari, ne burvju vārdi, ne pesteļi, ne lāsti, jo Kiliana pātaga dejoja velnišķu deju pa viņa muguru.
Kareivji tik smējās.
Betgers bija iekritis starp diviem akmeņiem un, Kiliana saturēts, locījās kā tārps un blāva.
Kilians nerimās, lai gan viņam jau sāpēja roka, bet Betgera mugura bija melna kā pods. Viņš nemitējās, kamēr pienāca komandants ar virsniekiem.
Betgers apsūdzēja Kilianu komandantam un prasīja Kiliana pakāršanu.
Komandants sākumā bija nikns, tomēr, uzklausījis Kilianu un viņa lieciniekus, kas apliecināja Betgera māžošanos, sajuta pret Betgeru lielu riebumu un, cienīdams nelaiķus Vitorfu un Elzbeti, kā arī zinādams Betgera ietekmi valdībā, deva Kilianam padomu laisties projām.
Kilians saprata laipnā karavadoņa aizrādījumu un, zemu palocījies, aizgāja.
Ko lai viņš te vēl gaidītu? Viņam taču jāmeklē Lida.
Kareivji izokšķerēja pilī visas malu malas, meklēdami Lipa Tuliana naudu, bet neko neatrada.
Pēc tam viņi pēc komandanta pavēles stājās pie līķu aprakšanas.
Visus laupītājus sameta dziļā bedrē un apraka, beigās uzkraudami virsū vēl lielu, kaudzi akmeņu.
Kritušajiem kareivjiem izraka'lielu, garu kapu; tad tos salika citu pie cita garā rindā, un karaspēka garīdznieks svētīja tos uz pēdējo dusu. Vēl izšāva trīs zalves par godu kritušajiem kareivjiem.
Beidzot atlika divi līķi, ko aprakt — Vitorfs un Elzbete.
Komandants pats izraudzījās kapa vietu pakalnē zem lielām eglēm.
Te ieguldīja Vitorfu ar Elzbeti, roku rokā apkampušos tā, kā tie bija miruši.
Garīdznieks gan nesvētīja viņu kapu, bet komandants un virsnieki noskaitīja svēto lūgšanu.
Drošsirdīgais pretinieks tika cienīts, jo viņš reiz bija muižnieks un virsnieks.
Kad lūgšana bija noskaitīta, kareivji apklāja līķus egļu skujām, apbēra smiltīm un beigās vēl uzkrāva virsū akmeņus.
Un šeit, klusā meža vientulībā, Vitorfs ar Elzbeti gulēja mūžīgo dusu līdz augšāmcelšanās dienai.
349. nodaļa PIEVILTI
Kaspars no Hildas iedotās naudas bija iegādājies ātrus zirgus. Četrjūgs straujā gaitā drāzās robežu virzienā.
Pulksten divos viņi izbrauca no Stolpenes un pēc piecu stundu ātras braukšanas jau atradās lielajā mežā, kas sniedzās līdz Bohēmijas robežai.
Siklers sēdēja uz bukas līdzās Kasparam, un brauciens devās dziļāk mežā.
Karietē sēdētāji savā starpā nerunāja ne vārda, jo ko gan Lips Tulians ar Hildu lai runātu?… Ar to, kura vienīgā bija vainīga pie visas viņa nelaimes.
Kariete apstājās.
Lips Tulians zināja, ka robeža vairs nav tālu, un grāfiene Kozela jau pēc nedaudzām stundām atradīsies drošībā.
Izkāpiet, — Lips Tulians uzrunāja aizplīvuroto kundzi," — jums vajadzēs mazliet atpūsties, lai vēl šodien varat tikt Bohēmijā.
Kundze izkāpa, un Kaspars steidzās viņu apsveicināt.
_ — Izglābta! — Kaspars sauca. — Izglābta, ekselence! Drīz mēs būsim Bohēmijā.
Ko lai tur daru? — skanīga meičas balss atbildēja.
Kaspars atlēca atpakaļ kā pliķi dabūjis.
Kas … kas tur runā? — viņš kā bez prāta iesaucās.
Arī Lips Tulians ātri apgriezās kā čūskai uzminis.
Sajā acumirklī kundze atbīdīja biezo plīvuru.
Guste! — Lips Tulians iesaucās.
Meža dzirnavnieka meita, — Kaspars atkārtoja un metās viņai klāt, bet, iekams to sasniedza, saņēma spēcīgu pļauku ģīmī.
Sargieties mani aiztikt, to es necietīšu! — skuķe uzkliedza.
Sulainis ievaidējās un atkal gribēja mesties virsū, bet Lips Tulians iejaucās.
Lai paliek, — viņš teica, — tu esi vīrs, un tāds nekad neiet plēsties ar sievieti.
Viltus… viltus… — Kaspars vaimanāja. — Mana kundze vēl ir Stolpenes cietoksnī.
Tiešām, tur viņa ir, — Guste atbildēja, skatīdamās Lipā Tuiianā.
Lips Tulians nevarēja izprast: viņš zināja, ka Guste ar Terēzi iegāzušās Zālas ūdeņos, un nu Guste stāv te viņam pretī visā savā jaunības skaistumā.
Vai tu patiešām esi Guste? — Lips Tulians jautāja.
Tā patiesi esmu es, — viņa atbildēja,— Zālas ūdeņi mani neaprija.
Ka tu tiki Stolpenes cietoksnī?
Guste pastāstīja.