Kaspars sāka muļķīgi trakot, un Siklers, zinādams, ka Lips Tulians tādus jokus necieš, ar stingru roku viņu saturēja.
Bet saki man, — Lips Tulians uzrunāja Gusti, — kādēļ tu to darīji, izlikdamās par grāfieni Kozelu?
Tādēļ, ka gribēju tikt brīvībā, — Guste spītīgi, atbildēja.
Vai tad tev liedza brīvību?
Protams, — viņa atbildēja, — es paliku slima, ilgodamās pēc brīvības,
Bet kā tu uzzināji, ka es grāfieni atbrīvošu?
Gadījuma dēļ. Man nāca rokās kāda slepena vēstule, kuras raksti tikai vēlāk saredzami. Grāfiene nezināja, ka šonakt jānotiek bēgšanai, un gulēja, kad es tēloju grāfienes lomu. Nu es esmu brīvībā un — ai, cik esmu laimīga!
Mana kundze, mana nabaga kundze, — Kaspars murmināja.
Nomierinies, — Lips Tulians sacīja, — kas noticis, tas tagad nav grozāms. Un es grāfieni atbrīvošu vēlāk, kad pirmais uztraukums būs aprimis. Tad es vēlreiz uzkāpšu Jāņa tornī.
Tas vairs neizdosies, — Kaspars murmināja. — Tagad manu kundzi apsargās vēl stingrāk. Bēgšanas ceļš nu viņiem zināms.
Pat ja viņu dzelzs tornī ieslēgtu, es tikšu pie viņas, ja vien palieku dzīVs un brīvs.
Beidzamie vārdi skanēja kā ļauna paredzēšana, kā nojauta.
Un kur lai es pats tagad palieku? — Kaspars žēlojās.
Tu tak teici, ka birģermeistars ir aizceļojis, — Lips Tulians sacīja. — Tava izpalikšana tādēļ nekādas aizdomas neradīs. Ej atpakaļ uz Stolpeni, te .ir četri zirgi, trīs vajadzīgi mums, tu ņem ceturto un jāj atpakaļ, it kā nekas nebūtu noticis._
Tā tas nu ies gan, jā, jā, — sulainis murmināja, naidīgi Gustē skatīdamies.
Saraksties atkal ar grāfieni, — Lips Tulians turpinaja, — protams, mazliet jānogaida. Tu esi diezgan viltīgs un tiklīdz mani, ka draud briesmas, tā tev vēl atliks laika aizbēgt.
Jā, jā, to es varu, — Kaspars čukstēja, — bet mans lielakais nodoms tika izjaukts.
Netielējies vairāk, — Lips Tulians sacīja, — tavs zirgs lai vēl kādu pusstundu paēd, tad ceļo atpakaļ uz Stolpeni. Tevi neviens- neturēs aizdomās.
Karieti ievilka kādā klints alā un labi noslēpa, lai neviens svešinieks to nevarētu atrast.
Kaspars tomēr atzina, ka .Lipa Tuliana padoms šoreiz ir labākais. Bet Gustei viņš apņēmās atriebties un būtu jau tagad viņu nožņau- dzis, ja Lipa Tuliana te nebūtu.
Atvadījies no Lipa Tuliana un Siklera, Kaspars aizgāja, Gustei ne acu neuzmezdams.
Lips Tulians atlaidās zālē atpūsties, kamēr Siklers rīkojās ar zirgiem. Guste nemetās zemē pie viņa un jautāja, vai viņš neesot dusmīgs par šo piekrāpšanu, bet Lips Tulians atteica, ka neesot ko dusmot. Guste tomēr velti pūlējās viņu savaldzināt.
Lips Tulians bija norūdīts. Viņš vairs negribēja zināt ne par kādu mīlestību.
Meža dzirnavas jūs vairs neatradīsit, — Lips Tulians teica. — Jūsu tēvs tagad ir Geijersburgā.
To es zinu, — Guste atbildēja.
Ak tā, to jūs jau zināt. Nu labi — es jūs aizvedīšu uz Geijersburgu, tur es nolemšu, kas tālāk,darāms.
Geijersburgā vēl bija tālu. Ātri jājot, vēl paies dienas trīs-, kamēr to sasniegs, un Guste atkal gribēja tuvoties Lipam Tulianam. Guste piedāvājās viņu visur pavadīt, ģērbta vīriešu drēbēs, bet viņš to atraidīja, pat stingri aizliedza to darīt.
Guste nerunāja pretī, jo zināja, ka tā tikai virsnieku sakaitinātu. Bet viņas kaislība bija iedegusies neapslāpējami.
Viņa gribēja iemantot pretmīlestību — jā, premīlestību, vai arī izdarīt kaut ko tādu, kam būs briesmīgas sekas. Tas bija lasāms viņas dzirkstošajās acīs.
350. nodaļa NEĪSTIE ČIGĀNI
Krūmu biezoknī netālu no čigānu nometnes sēdēja Maksis fon Stenburgs ar uzticīgo Robertu, kuri bija nomaskējušies par čigāniem.
Līdz šim viņiem bija izdevies čigānus apmānīt — tie Maksi uzskatīja par kurlmēmu čigānu.
Viņi sarunājās un prātoja par Lidu, turklāt Roberts teicās no čigānu sarunām nopratis, ka meitas atrodoties arī citā vietā un ka čigānu virsaitim ar kādu svešu laupītāju, kurš uzturoties pie čigāniem, esot ķilda kādas meitas dēļ, kura varot būt Lida.
Maksim par postu vēl bija viņa daiļais augums ūn seja, jo čigānu meitas tam pastāvīgi uzbāzās ar savu mīlestību. Bet šī nelaime ar Roberta palīdzību bija novēršama.
Te kādu dienu nometnē ieradās čigānu virsaiša sieva, skaistā Fatima.
Roberts ļoti uztraucās, jo Fatima viņu labi pazina un nevarēja galvot, vai viņam izdosies arī Fatimu piemānīt.
Tādēļ viņi norunāja — gadījumā, ja Fatima Robertu pazītu — bēgt. Maksim tas bija ļoti nepatīkami, jo tad atkal izgaisa cerības atbrīvot Lidu. Viņi tomēr apņēmās tēlot čigānu lomu uz labu laimi.
Fatimai uzreiz tika paziņots par jaunajiem atnācējiem, un viņa gāja tos apraudzīt un pārliecināties, vai tie patiešām ir čigāni.
Roberts varēja justies laimīgs kā teicams čigānu valodas pratējs.
Izrunājusies Fatima neatklāja viltību, vai arī izlikās to nemanot. Bet aizejot viņa tam uzmeta savādu skatienu, kas Robertu darīja ļoti nemierīgu.
Viņi nodomāja naktī negulēt, Uet, sagatavojušies uz visu, pārmaiņus uzmanīties.
351. nodaļa KUR IR GRĀFS MARTINICS?
Virsnieks nāk! Virsnieks ir te! — Tā uzgavilēja Zamuela- ļaudis, kad pie tiem ieradās Lips Tulians ar Sikleru un Gusti. Tie vēl neko nezināja par Geijersburgas likteni.
Zamuels gāja pretī.
Virsniek, esat sveicināti pie saviem ļaudīm! — viņš priecīgi iesaucās.
Pateicos. Kas no jauna? — virsnieks jautāja.
Mēs paveicām galveno ķērienu, — Zamuels atbildēja. — Tajā būdiņā atrodas kāds vīrs, kuru jūs katrā ziņā pazīstat.
Kas tas tāds ir? — Lips Tulians brīnīdamies jautāja.
Apskatiet pats, virsniek, — Zamuels teica.
Lips Tulians nokāpa no zirga, un nu abi devās uz budu pie gūstekņa, kurš izbijies lūdza žēlastību.