Выбрать главу

Fatima ar lielu kaislību bija pieķērusies Kremo, bet, kad šis pret viņu bija vēss, tad arī Fatimas mīlestība atdzisa arvien vairāk. Viņa visu laiku tam bija bijusi uzticīga, jo Kremo bija viens no cēlākajiem čigāniem.

Bet nu Fatima ieraudzīja «kurlmēmo» Maksi fon Stenburgu, un viņas sirds patiesi iedegās mīlā uz šo vīru.

Te bija ko padomāt. Roberts lauzīja galvu, kā varētu čigānu ka­ralieni atraidīt, to nenokaitinot.

Tas bija grūts uzdevums. Pat likās neizdarāms, jo Fatimai bija iespējams rīkoties pēc savas patikas.

Viņa vairākas reizes dienā gāja uz Roberta būdu apraudzīt Maksi un saskaitās, kad Roberts arvien uzturējās pie kurlmēmā.

Tā tas ilgi nevarēja turpināties. Jau pēcpusdienā viņa sasauca visus vīrus kopā — Roberts ar Maksi arī nedrīkstēja izpalikt.

Čigānus izrīkojusi, Fatima jautāja Robertam, vai viņš ar savu •biedru gribot palikt pie viņu bandas.

Un, kad Roberts atbildēja, ka to ļoti vēloties, jo tagad savu cilti tik drīz vai varbūt nemaz neatradīšot, tad Fatima viņus arī pieņēma.

Protams, viņiem bija jāapsola neierobežota paklausība. Tas ari lika pieņemts.

Tūliņ pēc tam Fatima izrīkoja Robertu līdzi ar diviem čigāniem doties ar ziņām uz vīriešu nometni. Kurlmēmajam jāpaliek nometnē, no kā bija redzams, ka Fatima grib Maksi dabūt savā varā.

Roberts gan visvisādi izrunājās, lai Maksi arī laiž līdzi, bet nekas nelīdzēja, vajadzēja vien paklausīt.

Roberts bija pavisam apjucis un skubināja Maksi uz bēgšanu, bet Maksis nezaudēja drosmi un, piekodinājis Robertam otrā no­metnē apskatīties pēc Lidas, pats droši apņēmās ar viltību tikt galā ar Fatimu.

Roberts ar Stenburgu vēl izrunājās, un tā pagāja diena.

Pienāca vakars, un kāds čigāns atnesa ziņu, ka jādodas ceļā.

Roberts atvadījās no Stenburga un aizgāja, cerēdams otrā no­metnē atrast Lidu.

353. nodaļa LIPA TULIANA DUSMAS

Uzmanība meža bērniem ir tikpat kā iedzimta.

Tāpat tas ir arī pie laupītājiem, jo tie, no kāda gājiena atgrie­žoties, ar lielāko uzmanību tuvojas savām slēptuvēm.

Viņi taču nevarēja zināt, kas pa viņu prombūtnes laiku varētu būt noticis.

Tā arī šoreiz, Lipam Tulianam uz Geijersburgu atgriežoties. Pē­dējā ielejā viņš apturēja gājienu un ar Zamuelu uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt visu apkārtni.

Lips Tulians pirmais uzkāpa kalna galā, un nākamajā acumirklī pienāca arī Zamuels.

Gaiss bija dūmakains un tveicējošs, tāpēc tālumā visai labi ne­varēja redzēt, tomēr viņi manīja, ka vecajai pilij vairs nav torņa.

Labi novērojuši, cik nu tas bija iespējams, viņi saprata, ka tur ir noticis kas briesmīgs.

Tādēļ Zamuels tūliņ kāpa lejā un izsūtīja izlūkus.

Lips Tulians vēl kādu laiku pakavējās kalnā, bet, uznākot krēs­lai, arī viņš nokāpa lejā pie ļaudīm.

Sie jau no Zamuela bija dzirdējuši savādo vēsti, un nepacietīgi gaidīja, kādas ziņas atnesīs izsūtītie izlūki.

Pēc ilgas gaidīšanas ap pusnakti atgriezās izlūki, vezdami līdzi kādu austriešu kareivi kā gūstekni.

Izlūki aizveda kareivi pie Lipa Tuliana.

Lips Tulians pavēlēja izņemt vīkšķi kareivim no mutes, lai viņš varētu runāt.

— Kur jūs šo vīru atradāt? — Lips Tulians jautāja izlūkiem.

Mežā, netālu no šejienes. Viņš bija iemidzis un krāca tā, ka mēs nemanot viņam piegājām klāt. Viņš ir sargs, jo viņam blakus atradās pielādēta šautene.

Un tad jūs tālāk negājāt?

Nē, virsniek, ar šo ķērienu pietiek.

Tas ir labi darīts, tagad es gribu šo puisi izprašņāt.

Viņš pievērsās kareivim.

Tagad tu atbildēsi, — Lips Tulians sacīja kareivim, — ja teiksi visu patiesību, tad tu paliksi dzīvs. Ja ne, tad es tevi likšu gabalos sakapāt.. . Tagad runā! Vai kareivji ir pie Geijersburgas?

Ārā un iekšā, — kareivis atbildēja, — kādi pusotra tūkstoša vīru.

Un pili kareivji ieņēma? — Lips Tulians jautāja.

Jā, jā, ar lielgabaliem izgāza mūrus.

Un kas notika ar maniem ļaudīm? Vai tos sagūstīja?

Vīri visi ir miruši, tie nepadevās, lai gan komandants vai­rākas reizes uzaicināja.

Lipu Tulianu tagad bija baigi uzlūkot Viņa seja bija pelēka, viņš drebēja, jo bija ļoti pārskaities.

Kas notika ar sievām un meitām? — viņš jautāja tālāk.

Tās aizveda uz Egeru, viņas bija paglābušās pils pagrabā.

Vai viņas nespīdzināja?

Nē, nē. Komandants ir godīgs virsnieks. Viņš gādāja, lai meitas neviens neaiztiek. Tikai viena meita ir beigta.

Nošauta?

Nē, viņa pati nonāvējās, jo viņas mīļākais bija nogalināts. Runāja, ka tas esot bijis Lipa Tuliana apakšvadonis. Un koman­dants viņus lika paglabāt atsevišķā kapā, tādēļ ka tie viens otru tik sirsnīgi mīlējuši.

Tagad Lips Tulians kļuva mierīgāks.

Tas ir Egeras komandants, — viņš murmināja. — Es viņu pazīstu, šis virsnieks ir rīkojies pareizi. Vitorfs un Elzbete ir miruši un aprakti kopējā kapā. Tā laikam vajadzēja notikt — šeit virs zemes tie nevarēja savienoties.

Un ko tagad karaspēks te dara? — Lips Tulians jautāja.

Glūn uz . . . jums, — kareivis atbildēja, — lai jums tuvojoties uzbruktu no visām pusēm.

Uz lauka mēs cīnīties nevarētu, — Lips Tulians teica, — bet mēs esam mežā. Atriebsim Vitortu un viņa biedrus. To izdarīsim un pēc tam dosimies uz Saksiju.

Jā, atriebsimies! — bandīti sauca.

Apsargāt kareivi! — Lips Tulians pavēlēja. — Viņš mums ir stāstījis patiesību, un es turēšu vārdu. Pēc cīņas lai viņš iet, kur grib. Zamuel, lai, ļaudis sanāk kopā!

Kareivis vēl pateica Lipam Tulianam, ka tuvākajā pakalnē ap­metusies stipra kroatiešu nodaļa.

Atstājis sargus pie gūstekņiem un Gustes, Lips Tulians ar sa­viem vīriem devās uz minēto pakalni. Visi bija apņēmušies bargi atriebt Vitorfa nāvi, jo viņu visi mīlēja.