Mans nabaga Vitorfs, man nabaga uzticamais draugs, — Lips Tulians čukstēja. — Tā man pazūd viens pēc otra. Kas zina, cii ilgi vēl, un es palikšu viens pats.
Oho, virsniek, — Zamuels atbildēja, — jūs aizmirstat mani un Sikleru. Pie velna, vispirms lai mūs sacērt gabalos, iekams mēs jūs atstāsim.
Lips Tulians klusēdams spieda Zamuela roku.
Un tā tie klusi kā rēgi gāja tālāk, līdz uzkāpa kalnā, kura pakājē gulēja kroatieši.
Piecdesmit šāvienus reizē noraidīja uz gulētājiem un, kad pēdējie izbijušies uzlēca kājās un cits pār citu skrēja un jaucās, norībēja otra zalve, kuras sekas bija ļoti daudz kritušo.
Tagad visur radās dzīva, kustība. No pils lieli pulki traucās uz cīņas vietu.
Komandants domāja, ka laupītāji klāt un viņa kareivji tos apšauj.
Laupītāji nozuda kā spoki nakts tumsā.
Pieskrējušie kareivji šāva uz kroatiešiem, noturēdami tos par laupītājiem un, iekams sāka atjēgties, no kroatiešiem retais bija palicis dzīvs.
Kaudzēm gulēja nošautie un smagi ievainotie, bet no uzbrucējiem laupītājiem — ne vēsts.
Par velti raidīja šāvienus mežā, jo laupītāji jau sen bija tālu projām.
Bet savus kritušos biedrus tie bija atriebuši — asiņaini atriebuši, un cerība bīstamo laupītāju vadoni pieveikt bija izgaisusi, jo Lips Tulians droši vien uz Geijersburgu vairs nenāks.
354. nodaļa NOSLĒPUMAINS PISTOLES ŠĀVIENS
Stolpenes cietoksnī valdīja dzīva kustība. Izrādījās, ka gaidāms kāds augsts apmeklētājs, jo visur redzēja uzpošam un kārtojam, uniformas spodrinām un dažādi rīkojoties.
Arī Kozelas tornī Hildai paziņoja jauno vēsti. Hilda bija iegrimusi kā letarģiskā miegā, neko neievēroja un nerunāja, tik pieņēma nepieciešamo ēdienu. Viņa dzīvoja kā citā pasaulē.
No vakardienas tā atkal uzmodās jaunai dzīvei, jo birģermeistara bibliotēkas grāmatās atkal reiz bija atrasta zīmīte, kurā bija lasāmi šādi vārdi:
«Pacieties — Lips Tulians ieradīsies atkal!»
Tagad Hilda saprata. Guste biju viņu piekrāpusi un viņas vietā pati aizgājusi līdzi Lipam Tulianam. Hilda tomēr noprata, ka nākamreiz bēgšana būs daudz grūtāka, jo viņu apsargāja ar tādu stingrību, ka viņa pati atzina — bēgšana jāatliek uz vēlāku laiku.
Komandants ģenerālis fon Vēlens, apzinādamies savu atbildību, visos Jāņa torņa koridoros bija izlicis sargus un pa naktīm cieši uzraudzīja torņa mūrus.
"To visu Hilda zināja, bet viņa domāja, ka šāda modrība ar laiku mazināsies un tad Lips Tulians varēs ierasties.
Patiesi, ieradīsies kāds augsts viesis, — Emma teica. — Es šodien redzēju, kā kareivji izpušķo iekšējos pagalma mūrus ar egļu zariem un puķu vītnēm.
Hilda neteica ne vārda, bet darbojās pie kumodes ap kādu kastīti.
Vakarā ģenerālis Vēlens, pār pagalmu iedams, pie sevis priecīgi murminaja:
Cietoksni tikko var pazīt, nu tagad viņš var ierasties!
Un kas šis «viņš» bija domāts, tas atklājās jau otrā rītā.
Kad saule pacēlās augstu debesīs, pie cietokšņa redzēja pievedam varenus lielgabalus.
Stolpenes pilsētiņā plīvoja karogi. Pilsoņi bariem plūda ārā uz ielām, uzgavilēdami kādam jātnieku pulciņam, kas no Drēzdenes puses tuvojās cietoksnim.
Cietoksnim patiešām tuvojās augsts apmeklētājs — Augusts Stiprais, Saksijas valdnieks un ministrs grāfs Flemings.
Lielgabalu stobri bija vērsti pret cietoksni, bet ne jau mūra apšaudīšanai, nē, gribēja tikai izmēģināt, vai melnā radzes klints, uz kuras stāvēja cietoksnis, varēs spītēt lielgabalu lodēm.
Izmēģinājumā valdnieks pats gribēja būt klāt un pēc tam pie ģenerāļa Vēlena ēst pusdienas.
Valdnieks šodien bija labā omā, bet ne jau grāfs Flemings, kurš laiku pa laikam paskatījās uz cietokšņa torņiem.
Klau, Fleming, — valdnieks iesāka, — tur Stolpenes cietoksnī ir kāda dāma, kāda apburoši skaista sieviete, kura man kādreiz stāvēja ļoti tuvu.
Un ļoti bīstama sieviete, majestāt, — grāfs Flemings piebilda.
Ah, — valdnieks smejas, — Fleming, es domāju — jus to lietu ņemat par daudz nopietni. Hilda gan var būt bijusi mazliet uzpūtīga, bet tik vainīga man viņa tomēr neizliekas.
Nav vainīga, majestāti — Flemings, rokas pacēlis, iesaucās. — Ha, man ir pierādījumi, viņai ir tuvs sakars ar laupītāju vadoni.
Nu, vai tā ir patiesība?
Droši, majestāt. Pirms nedaudz dienām šis nelietis Lips Tulians mēģināja grāfieni Kozelu atbrīvot.
Augusts Stiprais neticīgi paskatījās.
Es šo ziņojumu lasīju, — viņš atbildēja. — Es tur, mīļo grāf, nekā bīstama neatrodu. Lips Tulians ir paņēmis līdzi kādu meitu, kuru, domājams, viņš mīl. Grāfiene Kozela to nemaz nav zinājusi, jo viņa atrasta guļot.
Viņa būs izlikusies, majestāt, — grāfs Flemings sacīja.
Kādēļ? Piesieto virvi uzgāja vēl rīta agrumā. Es domāju, mīļo graf Fleming, jūs ienīstat grāfieni Kozelu.
Fleminga vaigi krāsojās.
Valdnieks iegrima dziļās domās. Ko viņš domaja? Kas to lai zina.
Beidzot viņš pacēla galvu.
Fleming! — viņš iesaucās. — Es gribu apžēlot, nevis sodīt. Lai grāfiene labāk atstāj valsti, un es to uzskatu par pārāk nežēlīgu rīcību — ieslodzīt viņu uz mūžu cietoksnī.
Ministrs sataisīja ģīmi kā līķu izvadītājs.
Majestāte tīšā prātā izsauks lielas briesmas.
Ak ko, jūs visu redzat pārāk melnās krāsās.
Ak nē, es domāju labi, es esmu jūsu majestātes uzticamākais padomnieks.
To es nenoliedzu, Fleming, bet es domāju — jūs mazliet redzat spokus. Hilda tak ir nespēcīga sieviete.
Ministrs sakoda zobus.
Nespēcīga … Ak nē, viņa ir skaista, apburoši skaista.
Jā, jā, — Augusts Stiprais murmināja.
Un skaistām sievietēm arvien ir spēcīgi draugi, — ministrs piebilda, — es pazīstu Lipu Tulianu.