Protams, tas nav jūsu draugs, — valdnieks iesmējās.
Es viņu ienīstu, — Flemings šņāca. — Viņš ir ar grāfieni ciešos sakaros; es lieku galvu ķīlā, ka viņš tīko pēc valdnieka dzīvības.
Ha, laupītāju vadonis!
Tāpēc tā lieta ir bīstama — šajos laikos ļaundariem ir plaši sakari, tie slepeni musina tautu.
Ha, ha, ha! Fleming, no Lipa Tuliana jau visi bīstas.
Pilsoņi bīstas, bet ne zemnieki, — ministrs dedzīgi iesaucās. — Zemnieki slavē šo bīstamo cilvēku, jo viņš tos apdāvina no sava laupījuma. Tā viņš sev iegūst piekritējus. Tie viņam paziņo, kad kareivji tiek izsūtīti pret viņu — citādi tas jau sen būtu sagūstīts.
Augusts Stiprais kļuva domīgs.
Flemings, to manīdams, pūlējās valdnieku sakūdīt pret Hildu.
Tā viņi nonāca pie lielgabaliem, karaspēka un ļaužu urrā- saucieniem sveicināti.
Ģenerālis fon Vēlens sarīkoja mēģinājumu.
Vispirms šāva ar lielām lodēm, kuras pret cieto klints radzi sašķīda pulverī. Kaltās lodes saplīsa gabalos, klintīm nemaz nekaitējot.
Karalis Augusts bija apmierināts.
Stolpene ir neieņemama, tāpat kā Kenigsteina, — viņš sacīja ģenerālim. — Es priecājos, ka man Saksijā ir divi stipri cie- "tokšņi.
Un trešais neuzvaramais ir jūsu majestātei uzticamās tautas sirdis! — Flemings iesaucās.
Valdnieks smīnēja, juzdamies glaimots. Viņam patika, ka viņu uzliela.
Ģenerāļa un ministra pavadībā viņš jāja uz cietoksni pie komandanta uz pusdienām.
Flemings bija gaužām nemierīgs. Viņš ļoti baidijās, ka valdnieks samierināsies ar Hildu. Tas nedrīkstēja notikt.
Hildu pazemojot, viņš pats cerēja kādreiz iegūt skaisto grāfieni.
Viņi tuvojās cietoksnim, kur tos atkal skaļi apsveica.
Augusts Stiprais jāja pāri pirmajam cietokšņa pagalmam. Patlaban viņi iejāja lielgabalu pagalmā, pie kura atradās Jāņa tornis.
Vai tas nav Jāņa tornis, ģenerāl? — viņš jautāja.
Ģenerālis apstiprināja.
A, par šo torni es esmu daudz dzirdējis, — viņš teica, tuvāk piejādams un vareno celtni apskatīdams.
Te nošķindēja logs, valdnieks paskatījās augšup.
Bija redzama daiļ'a sievietes seja.
Hilda, — valdnieks pārsteigts iesaucām, — Hilda!
Jā, tā bija viņa kādreizējā mīļākā, skaistā grāfiene Kozela. Skumji un lūdzoši viņa skatījās lejā uz valdnieku, pie kura sāniem tā reiz bija valdījusi pār Saksiju.
Cik daudz miljonu viņai upurēja, lai apmierinātu viņas vēlēšanās un iegribas.
Hilda, pacēlusi savas baltās rokas, lūdzoši skatījās uz valdnieku.
Flemings bija kā uz adatām.
Majestāt, jāsim tālāk, — viņš teica.
Bet valdnieks neklausīja.
Apžēlojieties! — sauca no augšas. — Apžēlojieties, ko es esmu nodarījusi, ka tik jauna tieku ieslodzīta cietoksnī uz visu mūžu?
Apakšā visi cieta klusu.
Hilda, — valdnieks čukstēja.
Apžēlojieties! — viņa atkal sauca.
Karaļa sejā atspoguļojās dziļa līdzjūtība. Viņš pacēlās seglos, jau viņam vārds bija uz lūpām, kas Hildai dotu brīvību.
Ministrs bija vai traks no dusmām, jo viņa upuris tagad varēja izsprukt, ja valdnieks paklausītu Hildas lūgumam.
Apžēlojieties! — atkal skanēja no augšas. — Ja es esmu vainīga — lai mana galva krīt zem bendes cirvja. Bet šis briesmīgais cietums ir sliktāks par nāvi!
Viņa ir Lipa Tuliana sabiedrotā, — Flemings šņāca.
Valdnieks kavējās. Hilda ieraudzīja savu ienaidnieku — ministru.
A, tur viņš ir! — tā iesaucās, Flemingu pazīdama. — Tas velns, kas mani grib iznīcināt. Ai! Ja viņa nebūtu,'tad es nesmaktu šajos mūros!
Flemings uzgavilēja.
T.agad viņa parāda savu īsto seju! — viņš sauca. — Majestāt, viņa ir čūska, grib tikt brīvībā, lai varētu atriebties.
Ministrs saķēra valdnieka zirgu pie pavadas, gribēdams to vest projām.
Hildu pārņēma trakas dusmas. Visu aizmirsdama, viņa paņēma… pistoli un mērķēja uz Flemingu. Tas saliecās. Sajā brīdī norībēja šāviens — lode aizsvilpa cieši -gar karaļa galvu un, grāfu neķērusi, atsitās pret pagalma bruģi.
Tagad izcēlās varens juceklis. Ģenerālis nolēca no zirga, lai nomierinātu uztraukto karaļa zirgu, un Flemings atkal izslējās taisns. Viņš redzēja, ka Hilda aizsviež nederīgo pistoli. Viņu sagrāba nevaldāmas dusmas.
Majestāt! — viņš kliedza. — Tā čūska gribēja mūs nošaut!
Valdnieks pakratīja galvu.
Man šķiet, grāf, ka lode bija domāta jums.
Nē, nē, — grāfs šņāca, — es gluži labi redzēju, ka grāfiene mērķēja uz jums.
Valdnieks apgrieza zirgu. Šoreiz viņš ticēja savam velnišķajam padomniekam, jo pats dzirdēja lodes svilpienu gar savu galvu.
Stolpenes apmeklējums bija izjaukts. Nepatīkami aizskarts, mēmi un klusi valdnieks jāja atpakaļ uz pilsētiņu, un grāfs Flemings tam sekoja gavilēdams.
Viņš savu mērķi bija sasniedzis, jo valdnieks nu vairs Hildai nepiedos.
Es gluži labi redzēju, ka grāfiene uz jums šāva, — viņš atkal iesāka. — Ar savu lūgšanos un žēlabām viņa jūs gribēja pievilināt tuvāk pa šāvienam.
Paliec klusu! — Augusts Stiprais dusmīgi uzsauca.
Flemings paklausīja.
— Tā kā neviens par to nerunātu, — valdnieks dusmīgi turpināja, — es to negribu, jūs dzirdat, es to negribu!
Jūsu majestātes vēlēšanās jau ir pavēle.
Flemings bija priecīgā, bet valdnieks saīdzis atgriezās Drēzdenē.
Vai valdnieks toreiz devās uz Stolpeni apžēlot Hildu, to neviens nav varējis uzzināt.
Noslēpumainais šāviens,-kas gan bija domāts ministram, bet gandrīz ķēra karali, apzīmogoja cietumnieces spriedumu.
Jā, Flemings bija pārlieku laimīgs. Tagad grāfiene bez pretošanās padosies viņam.
Ar ģenerāli fon Vēlenu es rīkošos ātri, — Flemings klusībā pie sevis murmināja. — Tas vīrs man nav pa prātam. Viņš dod ieslodzītajai par daudz brīvības. Un viņš jau ir vecs. Heinrihs fon Boblinks var palikt viņa vietā, tas ir bargs, kā jau man patīk.