Flemings atskatījās atpakaļ uz Stolpeni.
Gaudo nu, skaistā Hilda, — viņš murmināja, — gaudo, cik gribi! Tu piederi man. Drīz pienāks diena, kad tu mani lūgsies, lai tevi atsvabinu. Un es nākšu uz Stolpeni, skaisto grāfien, jā, es nākšu, bet nevis tevi atsvabināt, nē, es gribu tevi iegūt, vairāk neko, bet par to es tev neko nedošu. Tava nākotne ir zināma, tavs spriedums — noteikts, tavs liktenis — mūža cietums!
355. nodaļa MĒNESS GAISMĀ
Roberts drīz vien dabūja pārliecināties, ka Fatima pār čigāniem ir neaprobežota valdniece.
Vakarā jau viņi bija ceļā uz čigānu lielo nometni, un Maksis fon Stenburgs palika viens pats pie sievām. Viņš nepazina čigānu meitu kaislību un domāja no viņām viegli tikt vaļā.
Ēdienu viņam pienesa kā parasti, bet čigānietes viņu pat neuzlūkoja. Par to Maksim bija brīnums, un viņš domāja netraucēts turpināt savu kurlmēmā lomu.
Pienāca nakts, un pilns mēness spoži apgaismoja visu apkārtni ar savu bālo gaismu. Laiks bija ļoti jauks, un Maksis vientulībā sagatavojās ar visiem ieročiem.
Klusā vientulība bija šausmīga, un viņš padevās šaušalām, kad krūmos iebrikšķējās.
Maksis bija nogūlies pie pašas būdas ieejas, lai briesmu brīdī viegli varētu izmukt. Viņš likās iemidzis, bet patiesībā vēroja apkārtni ar spiega uzmanību.
Krūmos atkal brikšķēja, un paradījas kada balti ģerbusies sieviete, kura, uz visām pusēm skatīdamās, tuvojās viņa būdai.
Maksis izlikās aizmidzis.
Pienācēja noliecās pār viņu.
Vai tu jau guli? — viņa jautāja un noliecās vēl zemāk, un Maksis jau sajuta viņas dvašu. Bet viņš likās to nejūtam.
Ak jā, es aizmirsu, ka viņš nedzird, — viņa čukstēja. — Nu, tas ir labi — cilvēks, kas nevar ne dzirdēt, ne runāt, nevar arī mani nodot. Un viņš ir tik skaists, cēls . .. O, viņš man var atlīdzināt Kremo palaidnības.
Viņa satvēra Makša roku un lēni pakustināja, tad mazliet stiprāk, bet Maksis nekustējās.
O, vai viņš tiešām tik cieši guļ? Nu, gan es viņu uzmodināšu, — viņa teica. '
Tad viņa izvilka mazu, smalku duncīti un ar to sāka durstīt Makša roku. Maksis saprata, ka nu vairs ar aizmigšanu cauri netiek un izlikās, it kā nupat pamostos no dziļa miega.
Fatima bija lepni izgreznojusies, ar zeltu un dārglietām izrotājusi matus, kaklu, rokas, jā, pat kurpes mirdzēja un laistījās.
Tacf viņa dažnedažādi mēģināja kurlmēmajam izrādīt savu mīlestību, bet Maksis izlikās neko nesaprotam.
Vai tad viņš vēl muļķis arī ir? — Fatima murmināja. .— Viņš neko nesaprot.
Viņa atkal mēģināja.
Muļķis, — čigānu valdniece šņāca, — tu nevari runāt, ne dzirdēt, bet redzēt taču tu vari. Ha, es tikko varu valdīties … Tāds nejēga . . . Viņš taču mani redz, viņš taču arī savā muļķa prātā varēja apjēgt, ka es te par velti pie viņa neesmu nākusi. Patiesi, viņš pat nepakustas, o, es varētu viņu aiz dusmām nodurt.
Maksis saprata viņas dusmas un acumirklī bija gatavs ar spēcīgu roku viņu satvert. Bet čigānietes domas mainījās, viņa aizsvieda dunci, tad pieglaudās pie viņa krūtīm, un, kad Maksis neatbildēja, tad tā atkal dusmīgi atgrūda viņu.
Tā viņi spēlējās labu brīdi. Apkampieni kļuva arvien dedzīgāki. Maksim šķita, ka viņš atrodas čūskas tīklos, kas savelkas aizvien ciešāk.
Piepeši nometnē radās dzīvība, bija dzirdamas balsis, kas viņiem tuvojās.
Fatima uzlēca kājās, paķēra savu duncīti un zibensātrumā pazuda krūmos. Kas noticis?
356. nodaļa SLEPENA SAGATAVOŠANĀS
Ministra Fleminga kariete patlaban bija iebraukusi cietuma pagalma pie Donāta torņa.
Grāfs pats ar cietuma virsuzraugu atradās kādā istabā, un abi dedzīgi sarunājās.
Ai, ko man vajadzēja dzirdēt, — ierēdnis iesāka, — jūsu ekselences dārgā dzīvība tikusi apdraudēta.
Kas to saka? :— Flemings šņāca.
Nu, visa Drēzdene jau tā runā.
Neprātība, muļķības, — ministrs errojās, — tā tiek runāts, un man nav atļauts izpaust patiesību, citādi visi iedzīvotāji būtu jaaicina apbruņoties.
Ko jūs runājat, ekselenc?
Jūs drīkstat zināt, — Flemings teica, — ka lode nebija domātā man.
Kuram . . . tad? — ierēdnis uztraukts jautāja.
Nu, pašam valdniekam, — ministrs atbildēja.
Lielais Dievs! — ierēdnis iesaucās. — Tas ir nedzirdēts kauna darbs — karaļa slepkavība.
Klusu, turi muti! — Flemings viņu apsauca. — Diezgan! Tas ir tā, kā es jums saku — grāfiene Kozela no torņa loga mērķēja uz valdnieku.
Briesmīgi!
Bet diemžēl patiesība.
Un kas nu notiks? — ierēdnis jautāja. — Vai grāfieni bargi sodīs?
Diemžēl tā'vis nebūs, — ministrs atbildēja. — Grāfiene zina, ka valdnieks viņu taupīs, un viņa šajā ziņā nemaldās. Diezgan, šis gadījums nemaz netiks izpausts.
Flemings pazina ierēdni kā cilvēku, kas neko nevar paturēt pie sevis, un saprata, ka viņš savas melu ziņas iebāzīs īstā tarbā, kuras, lai arī slepeni, tomēr tiks iznēsātas pa visiem stūriem. Ar to viņš Hildai gribēja atņemt beidzamās tiesības, lai viņas krišana būtu pilnīga.
Bet tagad viņam bija citas darīšanas. Viņš bija pavēlējis Bret- baueru pielikt pie citiem cietumniekiem, lai tie viņu pierunātu sazināties ar Lipu Tulianu, lai tas ierastos Bretbaueru atbrīvot un pats iekristu lamatās. Sī lieta, kaut gan ar grūtībām, cietuma uzraugam tomēr bija izdevusies.
Bretbauers bija rakstījis. Ierēdnis pasniedza ministram Bret- bauera vēstules.
Te tās ir, tādi bilžu raksti, — ierēdnis teica, — tādi zīmējumi, no kuriem ne bū, ne bē, neviens cilvēks netiek gudrs.