Ministrs apskatīja papīrus.
Tur bija zīmētas dažādas zīmes, sirdis, koki, zvēri un dažādas burvju zīmes, kuras tiešām neviens nespēja izskaidrot.
Labu brīdi burtojuši mīklainās zīmes, tomēr, neko neizdibinājuši, nolika pie malas. Viņi tomēr saprata, ka — lai kā un ko darīs, bet Lips Tulians katrā ziņā ieradīsies. Un tad viņš jāsagūsta.
Ierēdnis paziņoja, ka viņš jau esot sagatavojis lamatas, un veda ministru apskatīt.
Izgājuši cauri vairākiem tukšiem koridoriem, viņi apstājās pie kādām varenām dzelzs durvīm.
Te nu ierēdnis izrādīja Visu plānu, pēc kura Lipam Tulianam jārīkojas un citādi nemaz nevar, ja viņš grib pietikt pie Bretbauera. Paskaidroja arī, kādā veidā viņš iekritīs slazdos.
Velnišķais plāns bija gatavs!
Bretbauera vēstules nosūtīja tā, lai nerastos nekādas aizdomas.
Un ministrs apsolīja cietuma ierēdnim karaliski atlīdzināt, ja nodoms pareizi izdosies …
Pusstundu vēlāk Flemings jau pilī devās uz savu darbistabu.
Bet te nu viņu sagaidīja citādāka godināšana, proti, viņa sieva šausmīgā izskatā, pārskaitusies sagrāba viņu pie svārkiem.
Tad ta smukas lietas, — grāfiene kliedza, — kas man jādzird par tevi, tu ,..
Bet, dārgo sieviņ, — ministrs laipni iesāka, — ko tu īsti no manis gribi? Vai tu slikti sapņoji, vai atkal jau greizsirdīga?
Jā, jā, — grāfiene atbildēja, — tevi moka sirdsapziņa. Tu, laulības parkāpēj, vai es tev neesmu diezgan skaista un bagāta? Atbildi man!
Mīļo sieviņ, es tevi nesaprotu.
Saproti vai ne, es tikai saku to, ko jau visas žagatas uz jumtiem pļāpā. Grāfiene Kozela Stolpenē esot šāvusi… uz tevi!
Nē, nē, šauts tika uz valdnieku.
Nav taisnība, — grāfiene tiepās, — es zinu no droša avota, lode tikai tavai grēcīgajai galvai aizskrējusi garām.
Tās ir blēņu runas, — grāfs Flemings dusmīgi atbildēja.
Nē, nē, tu esi vainīgs, ka grāfiene Hilda uz mūžu ieslodzīta cietoksnī. Turklāt vēl bez jelkādas tiesas, nu šādās lietās jau tu esi lielākais meistars.
Bet klausies tak!
Neko negribu klausīties, vispirms es runāšu! — grāfiene kliedza. — Es zinu, ka tu Hildai uzbāzies ar savu mīlestību.
Flemings vēl gribēja runāt, bet grāfiene to pārtrauca ar raudāšanu.
Ak, es nabaga nelaimīgā sieva, — viņa gaudās. — Mans liktenis tik grūts, kā nevienai sievai. Es esmu jauna, skaista, bagāta — visu es esmu atdevusi nelietim, kurš mani pastāvīgi krāpj.
Ministrs gribēja aiziet, bet grāfiene viņu pie durvīm saķēra aiz svārku stūra.
Paliec te, nekaunīgais! — viņa kliedza. — Es zinu visu. Tu toreiz brauci uz Nosenu un Hildai atklāji mīlestību, un tad visu nakti nosēdēji uz jumta. Vai tu to noliegsi? … Es visu zinu — visu.
Ministrs vai plīsa no dusmām, bet atbildēt neko nevarēja.
Zobus sakodis, viņš domāja par Lipu Tulianu.
Jā, jā, — viņš murmināja, — iekams viņa asinis nav izlijušās, man miera nebūs, bet nu gan viņš man vairs neizmuks!
357. nodaļa ZĀRBERGS ATSTĀJ ČIGĀNU NOMETNI
Zārbergs bija meža bērnus čigānus pārvērtis par laupītāju bandu, jo viņa vadība tie jau bija izdarījuši vairakus asinsdarbus un laupīšanas.
Tagad bija atpūtas brīdis.
Lida vēl bija slima, un Fatima droši varēja apmeklēt otru nometni.
Zārbergs ar savu Bertu apgājās slikti, to dažādi nicinādams un bieži Fatimai glaimodams, ko Berta nekādi nevarēja paciest un zvērēja Fatimai briesmīgi atriebties.
Te kādu ritu svešais čigāns uzmeklēja Zārbergu. Tas atgādināja Zārbergam, ka nu būšot pats labākais laiks iet uz Freiden- bergu nolaupīt lielo naudu un arī pašu Libuši.
Zārbergs bija ar mieru, un viņi norunāja ap pusdienas laiku vēl satikties.
Piepeši ieradās vēstneši no sievu nometnes, un Zārbergs aizgāja tos uzklausīt.
Bet Bertai radās aizdomas, ka Zārbergs laikam grib dabūt Fa- timu, nogalināt Kremo un tad uzmesties par čigānu virsaiti. Un to viņa ne par ko nepieļaus!
Starp vēstniekiem atradās arī Roberts, kuram Kremo uzdeva dažādus jautājumus, bet tā kā Roberts labi varēja atbildēt ^čigānu valodā, tad Kremo nomierinājās, noturēdams Robertu par īstu čigānu.
Kad vēstnieki bija atlaisti, katrs atkal nogāja savā vietā.
Roberts zināja, ka Fatima ir nometnē un tīko iegūt Maksi fon
Stenburgu, bet viņš šo nodomu gribēja izjaukt un tādēļ piemānījās pie Kremo.
Nu, ko tu vēl no manis gribi? — Kremo bargi jautāja.
Ko es, nabaga vīrs, varu gribēt no cilts virsaiša. Jūs esat bagāts, es — nabags, jūs pavēlat daudz ļaudīm un es …
Jā, ja viņš zinātu, ka Zārbergs te tagad ir pavēlētājs, — Kremo murminaja.
Jums ir jauna, skaista sieva, — Roberts turpināja, — man arī ir kāds pavadonis, jauns čigāns, bet viņš ir kurlmēms.
Nabaga puika, — Kremo noteica.
Jā, viņš ir nožēlojams, — Roberts viltīgi turpināja. — Mans- nabaga draugs ir tik skaists un cēls. Visām meitām un sievām viņš patīk.
Tā, tā, bet kāda man tur daļa?
Un arī cilts kundze, jūsu Fatima, gaužām mīļi viņu uzlūko, — Roberts teica.
Fatima? — Kremo uzlēkdams iesaucās.
Viņa visāda ziņā tīko pēc mana drauga, tādēļ man te ari bija jānāk.
Kremo Fatimu gan nemīlēja, bet viņam tomēr ēdās tas, ka citi čigāni varētu viņu pēcāk nicināt, ja Fatima būtu ielaidusies ar kurlmēmo. Tamdēļ viņš apņēmās pats aiziet uz otru nometni.
Viņš uzmeklēja Zārbergu un pateica tam, ka viņš aizies uz otru nometni uz kādām četrām vai piecām dienām.
Zārbergam tas bija ļoti pa prātam, jo arī viņam gribējās ar svešo čigānu iet uz Freidenbergu nolaupīt Libuši un viņas naudu.
Tādēļ Zārbergs atbildēja, ka arī šis uz kādām trim dienām aiziešot izlūkot, kur būtu laba izdevība kaut ko nolaupīt.
Labi, labi, — Kremo atbildēja.
Bet viņam nebija ne jausmas, ko Zārbergs domā, tāpat arī Zārbergs nezināja, kādēļ Kremo grib iet uz otro nometni.