Lida gulēja slima, bez samaņas. Viņu neviens nevarēja piesavināties.
Abi izšķīrās. Šoreiz Zārbergs aizgāja tieši uz savu alu pie Bertas.
Es gribu uz pāris dienām aiziet, — Zārbergs teica. — Es saņēmu ziņu, ka kāds mazs, bet turīgs ciems viegli aplaupāms. To es gribu izlūkot.
Berta viņam uzmeta neuzticīgu skatu.
Kā to ciemu sauc? — viņa jautāja.
Zārbergs pateica kaut kādu vārdu.
Ā, viņš mani māna, — Berta domāja. — Es zinu, kur viņš grib iet. Viņš slepeni aizies uz otru nometni un satiksies ar Fatimu. Un tad viņš mani izmirsīs.
Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, — Zārbergs turpināja, — apkop labi Lidu, jo, ja viņa nomirst, tad izpirkšanas nauda iet zuduma. To tu zini.
Jā, jā, — Berta kā uzticēdamās atbildēja.
Kad tu domā iziet? — Berta jautāja.
Šovakar.
Labi, — Berta noteica un aizgāja uz savu alu. Un Zārbergs iegāja nogulēties.
Pa to laiku Berta uzmeklēja kādu čigānu veci, kurš nodarbojās arī ar zaļu pagatavošanu, un salīga to uz pāris dienām par Lidas apkopēju. To izdarījusi, viņa atgriezās sava alā.
Pagaidi tikai, — viņa čukstēja, uz Zārbergu skatīdamās, — tu nedabūsi vis ar Fatimu mīlināties, ak nē, to es negribu, tu esi mans un citu nedabūsi!
* * *
Pret vakaru abi naidīgie vadoņi atstāja nometni. Zārbergs teicās ejot uz izlūkošanu.
Un visi tam ticēja, izņemot Bertu, jo tā domāja, ka Zārbergs tikai grib slepeni satikties ar Fatimu.
Viņa daudzreiz bija redzējusi tos abus kopā sarunājoties un domāja, ka šī satikšanās jau iepriekš norunāta.
Arī Kremo aizgāja. Viņš bija apņēmies izspiegot savu nometni un, ja kurlmēmais būtu ielaidies ar Fatimu, tad viņu par to pārmācīt.
Berta visā klusībā atstāja nometni. Vecais bija atstāts pie Lidas par kopēju.
Nometnē nebija neviena vadoņa, un šo izdevību Roberts izmantoja, skatīdamies pēc Lidas.
358. nodaļa «SAND» VIESNĪCĀ
Tuvu pie Drē^denes ganībām, pie krūmiem un netālu no karātavām bija vecās «$and» viesnīcas drupas.
Pēc pēdējā Lipa Tuliana apciemojuma viesnīcas ēkas un jumti "bija stipri vien bojājušies. Jau dienā ļaudis sargājās iet tai garām, bet naktī te valdīja kapa klusums.
Tomēr šonakt pagrabā bija apmeties pulciņš bruņotu vīru.
Tie bija Lips Tulians ar saviem divdesmit vīriem. Pārējie Za- muela un Šiklera vadībā uzkavējās Figta daļā, gaidīdami vadoņa atgriešanos.
Melnās gvardes vīri, — vadonis iesāka, — jūs zināt, kādēļ mēs vēlreiz ieradāmies Drēzdenē. Tas ir — atsvabināt mūsu Bretbaueru, es nevaru viņu atstāt tiesu rokās.
To gan nē, nekad, — visi atsaucās.
Tad uzklausiet. Šonakt ir par vēlu vēl ko iesākt. Bet rītvakar mēs būsim Drēzdenē un paslēpsimies vecajā tornī, kurā es reiz slēpos. Astoņi vīri paliks še, un pārējie divpadsmit mani pavadīs. Šonakt vajag izgulēties, še neviens netraucēs. Ekold, tu izliksi sardzi!
Ātri runāts — ātri darīts. Uzmeklējuši katrs savu kaktiņu, laupītāji pēc nedaudz minūtēm aizmiga.
Lips Tulians iegāja atsevišķā mazā pagraba istabiņā un ari nolikās uz guļu, bet viņš nevarēja iemigt. Viņa domas bija tālumā — pie Hedvigas — pie grāfa Martinica, sava nāvīgākā ienaidnieka. Piepeši viņš uzlēca kājās un paķēra pistoli, jo pie viņa kāds ienāca.
Tā bija Guste, kura, vīriešu drēbēs ģērbusies, bez atļaujas bija viņam sekojusi.
Gustiņ, — viņš nopietni teica. — Tu še? Vai es tev neteicu palikt pie galvenā pulka?
Es to negribēju, — viņa spītīgi murmināja.
Bet kādēļ tad ne? Tur tev ne no kā nebija ko bīties. Es tevi atstāju Zamuela apsardzībā.
Jā, to jūs darījāt, — Guste atbildēja, — bet es neizturēju, • es zinu, ka jūs iesit lielās briesmās, tamdēļ es slepeni sekoju.
Kādas muļķības, — viņš saslējās. — Es negribu. Tu rīt tūliņ ej atpakaļ, lai viens tevi pavada.
Es neiešu, — viņa atbildēja.
Tomēr, tas tev jadara, tu man esi tikai par kavēkli, tevi redzot, celsies aizdomas.
Ak, mani neviens neredzēs.
To tu saki, bet es labi zinu, ka tas ir bīstami. Tādēļ rīt agri tu iesi atpakaļ — es to gribu.
Guste iekliedzās un nokrita viņa priekšā ceļos.
Nesūtiet mani, virsniek, projām, — viņa šņukstēdama lūdza, — man jāmirst, ja es jūs neredzu.
Kāda kaislība, — Lips Tulians murmināja, — kā tas vēl beigsies? Nē, es negribu, ka tu te paliec, tev jāiet projām — šai bīstamā pasākumā tu man vari būt par kavēkli. Celies augšā, Guste!
Nē, es palikšu, ļaujiet man še palikt!
Tu nevari palikt, tas nav iespējams. Rīt agri tev jāiet.
Guste šņukstēja.
Celies augšā, Gustiņ, es jau zinu, cik ļoti tu mani mīli, bet es tev nekad nevaru dāvāt pretmilu — vai dzirdi — nekad!
Un tomēr es reiz jūsu rokās baudīju mīlas laimi, — viņa atbildēja.
Tas ir pagajis, — viņš nopietni sacīja, — tāds laiks nekad vairs neatnāks. Nekad! Es tagad esmu tikai Lips Tulians — laupītāju vadonis, kas meklē savu mieru, kas bagātajiem ir pieteicis karur Viss cits man nav nekas, mīlas es vairs nepazīstu, es tikai vēl pazīstu atriebību.
Guste raudāja.
Nu, ej, — viņš nopietni, bet laipni sacīja, — man jāizguļas, jo rītu ir diena, kurā man jāveic liels uzdevums un vajag visas apdomības, visa miera, lai varētu pārdomāt. Tādēļ ej, rītu tev jāiet .atpakaļ.
Guste lēnām piecēlās. Viņa grīļojās sāpēs.
Virsniek, — Guste runāja, — man ir nojauta, ka šoreiz jumš draud briesmas. Es tomēr gribu būt jūsu tuvumā, un ak — tādas nojautas mani neviļ, jūs atrodaties lielās briesmās.
Es arvien esmu briesmās, kā jau laupītāju vadonis, — viņš atbildēja.
Neejiet uz Drēzdeni, — Guste runāja, — es jūs lūdzu, nedariet to, jo tur draud nāve… Ak, paklausiet mani, es jūs tik ļoti lūdzu, uz Drēzdeni iet ir briesmīgi, tas ceļš aizvedīs pie bendes bluķa.