Visapkārt iesākās dzīva kustība. Zirgi un jātnieki iedrāzās no meža; tie sveicināja savu kungu.
Palīgā, palīgā, glābiet mani! — Elzbete vaimanāja.
Klusu, manu mīlulīt! — pavedējs mierināja. — Tev nekas ļauns nenotiks, ar tevi apiesies mīļi, pavisam mīļi!
Elzbete izbijusies ielūkojās jaunā vīrieša kaislību izvagotajā sejā. Ak, tagad viņa noprata tā nolūkus!
Nesiet viņu uz ratiem! — jātnieks pavēlēja sul&iņiem. — Un tad uz pili. Uzmaniet, lai neviens neredz, aizslēdziet durtiņas, es jums drīz sekošu!
Palīgā, apžēlojieties! — Elzbete lūdzās, kad viņai ar lakatu aizsēja acis.
Saucieni apslāpa. Kāds sulainis viņu ienesa greznā karietē. Elzbete bija tā apjukusi, ka tikko apjauta, kas ar viņu tiek darīts.
Divi sulaiņi -apsēdās katrs savā pusē, pārmeta viņai -seģeni pār galvu un turēja to tik cieši, ka viņa nevarēja pakustēties.
Braukts tika ļoti ātri, tā, ka karietes logi šķindēja. Kurp — to Elzbete nezināja; vēl viņa nespēja atjēgties.
Pagāja stundas. Elzbete šad tad mēģināja atsvabināties, bet sulaiņi turēja seģeni tik cieši, ka Elzbete bija tuvu nosmakšanai; viņa raustījās kā krampjos.
Atlaid seģeni vaļīgāk, — viens no pavadoņiem teica. — Viņa jau vairs nedabū elpu. Aši, citādi savam žēlīgajam kungam pārvedīsim līķi.
Pie velna, nē, tas nedrīkst notikt! — Viņi atlaida seģeni. Elzbetes galva smagi atslīga uz zīda polstera.
Svētais Nepomuk, meitene ir beigta!
Nieki, būs tikai paģībusi. Seģenes mums vairs nevajag. Velns, mūsu kungam ir laba gaume, tik daiļš radījums Freidenbergā vēl nav redzēts un .. .
Nu, un kas tad?
Skaties, kāda līdzība!
A, ar to trako tur, augšā pilī? Jā, uz mata, bet tā ir nejaušība.
Varbūt.
Kučieris skubinaja zirgus. Brauciens atri devas talak.
Mežs jau bija tālu aiz muguras. Iztālēm, pār vareniem ozoliem, jau redzēja vecos sirmos torņus — tā bija Freidenbergas pils. Pa
tumšiem vārtiem kariete ieripoja plašā pils pagalmā.
Te valdīja kapa klusums. Kariete apstājās pie maza lieveņa.
Kāds sulainis paņēma nemaņā gulošo Elzbeti rokās un uznesa pa kāpnēm plašā koridorā.
Tur viņu smīnēdamas saņēma divas sievietes, ienesa kādā istabā un aizslēdza durvis.
18. nodaļa GODA DĒĻ
18. nodaļa GODA DĒĻ
Mans Dievs, kur es esmu, kas ar mani noticis? — Elzbete no ģīboņa pamodusies, iesaucās un izbrīnījusies lūkojās apkārt.
Kas tas ir?
Kādā lielā spogulī ieraugot savu izbaiļu pilno seju, viņa iekliedzās un uzlēca kājās.
Viņas zemnieces apģērbs bija pazudis, viņa bija ieģērbta baltā atlasa kleitā, krāšņie mati safrizēti rūpīgi jo rūpīgi, kājās atlasa kurpes ar mežģīnēm. Kas noticis? Vai tas bija sapnis, ko viņa redzēja, vai īstenība?
Viņa atkal paskatījās spogulī: kauns, kā viņa izskatās? Krūtis gandrīz kailas. Un rokas! Vai zemē viņa ielīstu, ja kāds viņu ieraudzītu šajā modes apģērbā. Viņa vēl nespēja atjēgties.
Klau — vērās durvis!
Elzbete izbijusies uzlēca kājās un metās pie loga.
Atkal jaunas bailes — logs bija aizžogots ar dzelzs restēm, par bēgšanu nebija ko domāt, pat ja viņas gods būtu apdraudēts. Šķelmīgām acīm pilskungs glūnēja uz savu upuri.
Kādēļ tik bailīga, mans daiļais bērns? — neģēlis ieminējās. — Vai es tik briesmīgs izskatos? Es domāju, mēs jau esam pazīstami.
Elzbete sāka atjēgties; un viņa saprata, kur atrodas. Tā bija Freidenbergas pils, un pilskungs bija viņas ciemata īpašnieks, kas tālu pazīstams kā meitu gūstītājs un daudz meiteņu apsmējis. Nu arī viņa, acīmredzot, kritusi neģēļa nagos.
Es gribu projām, projām! — Elzbete sauca un metās uz durvīm. Bet tās bija aizslēgtas.
Daiļā skuķe, — pavedējs dvesa un tuvojās upurim.
Projām, nelieti! — Elzbete iekliedzās. — Projām, vai arī es sadauzīšu savu galvu pret sienu!
To jau daža laba ir teikusi, bet neviena nav izdarījusi; sienas ir tik mīkstas, ka tur savu galviņu vis nesadauzīsi, mans eņģelīt!
Laidiet mani! — Elzbete lūdza.
Ā, tā tu man vēl labāk patīc, — pavedējs teica. — Tā es mīlu. Nekas mani tā nekairina kā pretī turēšanās!
Ak, mans Pestītājs, glāb mani!
Tavam glābējam ir diezgan cita, ko darīt, nevis piņķerēties ar tevi, — neģēlis zaimoja. — Un tu vēl esi pati skaistākā, kāda Freidenbergā jebkad bijusi. Tu tiešām esi apskaužama!
Elzbete bija kā bez prāta, jo viņa jau senāk bija dzirdējusi par tā neģēlīgajiem darbiem. Iedomājoties, ka viņas gods kuru katru acumirkli var tikt aptraipīts, meiteni sagrāba briesmīgas izbailes.
Skaļi iekliegdamās, viņa aizbēga aiz kāda atzveltnes krēsla, bet varmāka devās tai pakaļ. Krēsls apgāzās, un nelietis sāka meiteni tvarstīt.
Izbailēs nelaimīgajai radās apbrīnojams spēks. Kā putns viņa skrēja pa priekšu, bet vajātājs lādēdamies un ņirgādamies pakaļ.
Lieliski! — pilskungs iesaucās. — Tādas medības man tīk. Ha, ha, ha, es esmu mednieks, tu — stirna, kuru es gribu noķert!
Palīgā, palīgā! — Elzbete sauca.
Vajātājs tikai smējās. Un trakās medības sākās no jauna.
Spalgi iekliegdamās, Elzbete pēkšņi pakrita; pilskungs viņu saķēra, smiedamies kā uzvarētājs.
Beidzot tevi dabūju, mana līgaviņa! — viņš teica, elpu atņemdams. — Pagaidi, tik, tu daiļā, sirdīgā kaķe!
Apžēlojieties! — Elzbete izmisusi lūdzās. — Apžēlojieties, laidiet mani, es labāk mirstu!
Meitene gribēja atsvabināties, bet viņš to satvēris vilka uz durvīm.
Tagad tu esi mana! — viņš elsa. — Ko kāroju, to sasniedzu, oho!