Lips Tulians klausījās. Sie vārdi skanēja kā ļauns pravietojums, viņam pārskrēja drebuļi — vai Guste būtu pateikusi taisnību?
Nu — ja arī tā būtu — viņš nedrīkstēja bīties, tā jau būtu pirmā reize, kur Lips Tulians neizvestu galā to, ko iesācis.
Vispirms jāatsvabina Bretbauers, pēc tam Hilda no Stolpenes cietokšņa.
Vai tu domā, ka es savus biedrus atstāšu nelaimē? — viņš pēc brītiņa sacīja. — Bretbauers man raksta, ka viņu gaida nāve, man viņš jāatsvabina.
Un taisni šīs vēstules man nepatīk, — Guste atbildēja, — redziet, virsniek, es esmu sieviete. Sieviete daudzreiz redz vairāk kā paši gudrākie vīri, kaut arī tikai, pateicoties nojautai. Sīs vēstules man liekas sūtītas krāpšanas nolūkā.
Neesi jel bērns, Gustiņ, — viņš laipni teica, — aiz rūpēm par mani tu visur redzi spokus. Šādas vēstules var tikai Bretbauers rakstīt, tās zīmes es pats esmu izdomājis.
Un ja nu tomēr ir briesmas priekšā?
Lips Tulians paraustīja plecus.
Es gribu gulēt, — viņš pēc brītiņa teica, — rit agri es vēl ar tevi parunāšu, bet atpakaļ tev katrā ziņa jāiet.
Viņš nolikās gulēt un aizgrieza galvu.
Guste vēl brītiņu stāvēja kā gaidīdama, vai viņš vēl nerunās?
Par velti viņa gaidīja. Un, kad viņš vairs nepakustējās, tad viņa atkal klusi aizgāja, kā bija nākusi.
Tikko gaismiņa svīda, laupītāji jau visi bija kājās. Arī Lips Tulians ieradās viņu vidū.
Tev bija taisnība, Ekold, — Lips Tulians teica, — tu izskaitīji, ka bija divdesmit viens uz šejieni atnākuši. Guste arī ir. Bet viņai tūliņ jāiet atpakaļ uz galveno nometni, viņas klātbūtne ir mūsu darbam par kavēkli.
Kur tad viņa ir? — Ekolds jautaja, — mēs neesam redzējuši.
Tad uzmeklējiet, — virsnieks sacīja.
Tūliņ kāds pusducis vīru iesāka meklēt Gusti, bet it nekur neatrada.
Arī sargi tika izjautāti, bet ari tie nebija manījuši ne nākot, ne projām ejot.
Lips Tulians nelika tālāk meklēt, bet pavēlēja divpadsmit vīriem būt gataviem uz nākošo nakti iezagties galvaspilsētā un Bretbaueru atsvabināt no cietuma.
359. nodaļa IELAUŠANĀS FREIDENBERGAS PILI
Tai pašā naktī, kad Guste bija pie Lipa Tuliana, divi vīri soļoja caur mežu uz Freidenbergas pusi.
Tie bija Zārbergs ar jauno čigānu, kurš Zārbergam gribēja parādīt, kur atrodas Libušes bagatiba.
Un nevien naudu, bet arī pašu pilskundzi Zārbergs gribēja aizvest. Čigāns bija ieskaidrojis, ka tas esot gaužām viegli izdarāms. Zārbergs gāja pilna cerībā iegūt Libuši, ka arī viņas naudu.
Abi vīri jau bija sasnieguši pili, un Zārbergs jautāja čigānam, kur iesāks ielaušanos. Sis rādīja uz kādu mazu ēku, kas bija piebūvēta pie varenā pils torņa.
Labi, iesim, — Zārbergs teica.
Tā bija kapu baznīca, uz kuras abi uzrāpās bez sevišķām pūlēm. Drīz viņi atradās uz jumta un piekļuva pie loga.
Tas būs aizbultēts, — Zārbergs čukstēja.
Nebūs vis, — čigāns atbildēja, — virsējās rūtis ir vaļā, — vēdināšanas dēļ. Logs būs viegli attaisāms.
Čigāns ātri attaisīja logu, un acumirkli abi vīri atradās tumšā koridorā.
Ko tu tur dari? — Zārbergs jautāja, viņa ērgļa acis redzēja pat tumsā.
Es tikai klausos, kungs, — čigāns atbildēja.
Ar savām labām acīm Zārbergs tomēr nebija redzējis, ka čigāns bija paspiedis kādu pie sienas atrodošos zvana rokturi.
Vai tu ko dzirdi? — Zārbergs jautāja.
Nē, kungs.
Iesim, mums jāpasteidzas. Kur guļ Libuše?
Es vedīšu uz viņas guļamistabu, — šis atbildēja, un abi devās tālāk pa koridoru.
Nu čigāns pie kādām durvīm apstājās.
Te mums, kungs, jāiet iekšā, tad nāk gara rinda istabu, bet durvis būs vaļā.
Zārbergam nebija ne mazāko šaubu, jo viņš domāja, ka čigāns pareizi visu izokšķerējis, un patiesi visas durvis atvērās bez mazākā trokšņa. Zārbergs gāja pa priekšu, čigāns drusku iepakaļ. Kad viņi iegāja ļoti tumšā istabā, čigāns izlikās klausāmies, bet patiesībā aizbultēja durvis.
Vai tālāk neiesim? — Zārbergs nepacietīgi jautāja.
Tūliņ! — čigāns atbildēja skaļā balsī.
Vai tu traks! — Zārbergs šņāca. — Tik skaļi kliedz — to vajag . . .
Viņš nepabeidza, jo acumirklī apžilba acis no spožas gaismas, un piepeši viņu sagrāba vairāki vīri.
Nodevība, nodevība! — laupītājs kliedza, redzēdams, ka arī čigāns viņu tur ciet.
Nu mums ir rokā! — visi sauca, — sasiet to blēdi — sasiet vajag!
Striķi jau vijas tam apkart, bet Zarbergam vel izdevās atsvabināt vienu roku un saķert dunci, kuru tas līdz spalam iegrūda jaunajam čigānam krūtīs.
Tagad Zārbergs, dunci vicinādams, skrēja uz durvīm, bet kāds spēcīgs vīrs tam deva tik spēcīgu sitienu pa roku, ka duncis izkrita no rokas.
Tūliņ kadi desmit* spēcīgi vīri metās Zārbergam virsū, nogāza to zemē un sasēja rokas un kājas.
Nolādēts! — viņš kliedza, — kad es tikšu vaļā, tad …
Tu, nelieti, nekad vairs netiksi vaļā, — vecais pils uzraugs viņu pārtrauca un pavēlēja četriem vīriem sasieto Zārbergu aizvest uz «sarkano istabu».
Pārējie aiznesa nogalināto čigānu.
Zārbergs neganti kliedza, spārdīdamies un mēģinādams atsvabināties, bet važas bija stipras.
Viņu aiznesa sarkanajā istabā, nolika uz ādas dīvāna un atstāja vienu pašu.
Nesēji izgāja.
Drīz pēc tam ienāca Libuše, melni ģērbusies, un pameta zibošu skatu uz savu mocītāju.
Libuše! — Zārbergs stostījās, — Libuše.
Jā, es esmu, tu, neģēli, — Libuše, kura reiz atradās tavos nagos, tu neģēli, velna cilvēks. Libuše — kuru tu apgānīji, Libuše, kuras tēvu tu, briesmoni, nomērdēji badā. Mans uzticamais čigāns tevi te ievīla, tu nelieti, tu atkal domāji mani savos nagos dabūt. Zēl, ka viņam to vajadzēja samaksāt ar savu dzīvību, un es vairs nevaru viņam pateikties.