Zārbergs palika vai traks. Neviens vēl viņu nebija piekrāpis, bet šoreiz!
Viņš plosījās, gribēdams atsvabināties, bet velti — važas bija ļoti stipras.
Aiztaupi savas pūles, — Libuše teica, — tagad tu esi saistīts, pēc tu tiksi dzelžos iekalts — kamēr es pasludināšu tev spriedumu.
Ko — kas? — Zārbergs iesaucās.
Jā, tev spriedumu, — viņa turpināja, — tas jau ir gatavs — jo man ir arī tiesības spriedumu izpildīt.
Libušes seja bija nāves bāla, tik acis ugunīgi zvēroja.
Libuše, — Zārbergs bailīgi stostījās, — jūs mani laidīsit vaļā.
Ko — tevi, tu briesmonis! — viņa nikni sacīja. — Es tevi lai vaļā laižu? Ha! ha! ha! Vairākus gadus es pūlējos tevi dabūt rokā. Tagad es tevi dabūju — un nu tu vairs neizbēgsi.
Vai mani cietumā ieslodzīs? — Zārbergs stenēdams jautāja.
Tu drebi, nelieti, jā, tu saproti, kas tevi gaida.
Jūs tik bargi ar mani neapiesities, — viņš šņāca.
Ak, kādēļ tad ne?
Citādi es skaļi izkliegšu, kas jūs man bijāt.
Nelietis, jā, tur es tev varu ticēt!
Nu tādēļ jūs mani pažēlosit, — viņš nekaunīgi teica. — Apdomājiet, kas jums tas būs par kaunu… Kur jūs tad savas acis liksit?
Es darīšu, ko atzīšu par labu, — viņa teica. — Ja, to es darīšu, un neviens mani pie tā nekavēs.
Un es izstāstīšu visu, kas ar tevi notika pie manis, — Zārbergs spītīgi teica. — Jā, skaistā Libuše, jūs man nekā ļauna nedarīsit, citādi viss noslēpums nāks gaismā.
Neģēli, tu vari runāt, ko tu gribi, tavs liktenis ir izšķirts.
Kas tad īsti ar mani notiks? — Zārbergs jautāja.
Ak, tu negantnieks, to gan gribētu zināt, — Libuše atbildēja. — Nu, gan pienāks laiks, tad tu gan zināsi, kādu zvērestu es zvērēju pie sava tēva līķa. Un šis zvērests tiks izpildīts.
Zārbergs domāja, ka Libuše viņu grib tikai iebaidīt un, savu negodu slēpdama, neuzdrošināsies viņam neko ļaunu darīt.
Bet Libuše vairāk nesacīja ne vārda. Viņa bija cieši apņēmusies uz briesmīgāko atriebt savu godu un tēva nāvi.
Viņa piezvanīja.
Tūlīt ienāca četri vīri — tie paši, kas Zārbergu te ienesa. Siem Libuše pavēlēja Zārbergu ieslēgt dzelzs važās un aizvest cietumā. Zārbergs palika nikns un ar visu spēku raustīja savas važas, bet visa viņa spārdīšanās bija veltīga. Viņu aizveda uz cietumu.
Čigānu Libuše pavēlēja aprakt viņas cilts kapos ar visu godu kā tādu, kas viņas ciltij izdarījis ārkārtīgu pakalpojumu.
i ad viņa atsauca savu veco, uzticīgo pils sulaini un tam uzdeva Zārbergu stingri apsargāt un uz paritu no rīta agri pasūtīja bendi «sarkanajā istabā».
360. nodaļa AIZ GREIZSIRDĪBAS
Maksis fon Stenburgs bija diezgan nepatīkamā ķezā. Viņš manīja, ka skaistā čigānu karaliene viņu mīl, ka viņa grib tam dāvāt labvēlību, un kaut arī tonakt, kad pie debesīm bālēja pilnmēness, bija spiesta laisties krūmos, tas vēl nenozīmēja, ka viņa savu nodomu atmetusi.
Jā, Maksim bija ļoti grūta loma.
Bet to vajadzēja izspēlēt līdz galam, tēlojot kurlmēmo, un mazākā neuzmanība viņam varēja maksāt dzīvību.
Tam visam vēl pievienojās tas, ka vecais Roberts bija projām.
Kāds cits viņa vietā bez šaubām ne vien ļautos daiļās Fatimas glāstiem, bet tiem vēl atbildētu, bet Maksis bija goda vīrs, viņa sirds piederēja Lidai.
Kaut taču Roberts atgrieztos! Bet vecais sulainis bija tālu, un Maksim vajadzēja saņemt kopā visu atjautību, lai izvairītos no iemīlējušās čigānietes tālākām uzmācībām.
Fatima ir nedomāja atteikties, bet loloja ciešu apņemšanos aplaimot skaisto, stalto vīrieti.
Viņa tam sūtīja izmeklētus gardumus un dažādus dzērienus, kurus Maksis tomēr neaizskāra.
Vecais Roberts viņu šai ziņā bija brīdinājis pie čigāniem nedzert neko citu kā vien ūdeni.
Ne jau nu aiz bailēm no saindēšanās, o nē, no tā nebija jābaidās, bet čigāni, lūk, pazina dažādus mīlas dzērienus, un tādēļ Maksis visu pasniegto slepus izlēja, lai izbēgtu no mīlas dzēriena velnišķās iedarbes.
Viņš ar nolūku tēloja muļķīti. Fatima vairākas reizes dienā gāja gar viņa būdu, bet Maksis arvien skatījās tikai mežā vien, it kā viņa domas būtu aizklīdušas pavisam citā pasaulē.
Čigānu karaliene sašuta.
Bet viņa tomēr neatkāpās no savām iegribām un apņēmās nākošā naktī vēlreiz ielīst kurlmēmā būdā.
Tas būs pēdējais mēģinājums. Viņa domāja jaunajam vīrietim piedraudēt ar dunci, ja tas vēlreiz taisītos viņu atraidīt.
Čigānu nometnē drīz iestājās klusums. Visu dienu bija svinēti kādi svētki, dzerts, dzīrots un diets. Tas Fatimai bija taisni izdevīgi, jo ap pulksten vienpadsmitiem jau visi ugunskuri bija izdeguši, un visi čigāni gulēja ciešā miegā.
Tā neviens nemanīja balto stāvu, kas zagšus devās uz Makša būdu.
Fatima ne mazums brīnījās, ka jaunais vīrietis izturas tik klusi. Šodien tā viņam bija atsūtījusi pudeli vīna, kuram bija piemaisīts mīlas dzēriens, un tam taču vajadzēja iededzināt asinis.
Ko tas gan nozīmē? — Fatima murmināja. — Vai šim cilvēkam tiešām ir zivs asinis, bet nē, tam es nevaru ticēt. Jeb viņš varbūt nav nemaz dzēris?
Bet tas atkal nelikās ticami, jo Fatima pati savām acīm bija redzējusi tukšo pudeli un viņai nenāca prātā, ka Maksis vīnu gluži labi varēja arī izliet. .
Viņa jau atradās gluži tuvu pie būdas, kad tai uzreiz iešāvās prātā kas cits.