— Spiegs, spiegs manā nometnē, šurp, ļaudis, ņemiet šo cilvēku ciet, viņš nedrīkst izbēgt.
Maksis nesaprata čigānu valodu. Bet viņš tomēr nomanīja draudošās briesmas un to, ka jaunais čigāns viņu pazinis.
Te vairs nevarēja domāt. Zibens ātrumā jaunais virsnieks uzlēca kājās.
Bija arī pats pēdējais laiks. Kremo bija izvilcis garu dunci un gribēja jau mesties pretiniekam virsū. Arī vecais čigāns bija izvilcis asu ieroci.
Pie velna ar tevi! — Kremo kliedza.
Maksis atrāvās atpakaļ.
Viņš bija sagatavojies uz visu, un abiem čigāniem pretī spīdēja divu pielādētu pistoļu spožie stobri.
Kremo mežonīgi iekliedzās.
Viņš gribēja visu nometni sacelt kājās, lai tad viss bars uzbruktu ienīstajam.
Maksis dzirdēja jau troksni, nevienu sekundi nedrīkstēja vairs vilcināties, citādi viņš ir pazudis.
Atpakaļ, — atskanēja viņa pērkonbalss, — atkāpieties, jeb es atklāšu uguni!
Jā, kurlmēmais tagad varēja runāt. Gļēvais vecis laidās lapās, it kā pats velns tam dzītos uz papēžiem, bet Kremo vēl palika stāvot.
Te Maksis tam pēkšņi iespēra tik stipri ar kāju, ka tas saļodzījās un pakrita, un kamēr viņš atkal piecēlās, Maksis jau bija pazudis krūmos.
Tagad Kremo sāka neganti kliegt.
Dzenieties viņam pakaļ, ķeriet viņu, — tas sauca, — nometnē ir spiegs, es viņu pazīstu. Tas ir kāds virsnieks, saņemiet viņu ciet!
No visām pusēm saskrēja čigāni.
Te atkal atskanēja briesmīgi kliedzieni. Divi vīri, kas bija trau- kušies pa citu ceļu, bija pakrituši pār abiem līķiem.
Kliegdami tie rausās augšā — uzliesmoja lāpu ugunis, un viņu sarkanajā gaismā tie ieraudzīja asiņainos, nedzīvos ķermeņus.
Fatima — Fatima ir beigta! — čigāni kliedza.
Kremo metās turp.
Jā, tur gulēja viņa sieva un viņai blakus — Zārberga piegulē- tāja, nav šaubu, ka te notikusi cīņa uz dzīvību un nāvi. Bet kādēļ?
Kremo bija vai traks.
Tagad man viss ir skaidrs, — viņš sauca. — Fatima un Berta strīdējušās ap spiegu, katra gribējusi to dabūt, un viņas par to cīnījušās. Atriebību, atriebību!
Atriebību! — kliedza čigānu pūlis.
Pakaļ viņam, — Kremo sauca.
Un viņš joņoja turp, kur Maksis bija pazudis, un kliegdami, aurodami pārējie čigāni viņam sekoja uz pēdām.
361. nodaļa KILIANA GŪSTEKNIS
Pēc piedzīvojumiem Geijersburgā Kilians cita nekā vairs nedomāja, kā uzmeklēt čigānus, pie kuriem tas zināja atrodamies savu audžumeitu Lidu.
Komotavā apgādājies ar ēdamo, viņš gāja caur mežu.
Pusdiena bija tuvu, un saule tveicēja, tamdēļ viņš apņēmās krūmos atpūsties.
Bet miegs viņam nenāca. Viņš iedomāja Lidas stāstu par dārgo krustiņu un stipri ticēja, ka Lida ir nolaupīts labāko aprindu bērns, kuru tas labprāt gribētu aizvest pie piederīgajiem.
Tā domājot, viņš izdzirda tā kā gai]a kliegšanu un pēc brīža atkal — jo tuvāk. Tad krūmos ietirkšķējās.
Kilians paslēpās.
No krūmiem izlīda jauns čigānu puisis, gadus sešpadsmit vecs, un trešo reizi iedziedājās kā gailis.
Nejauši viņš pielīda Kilianam gluži tuvu klāt, kurš to uzreiz sakampa un, daudz stiprāks būdams, sasēja jaunajam čigānam rokas uz muguras.
Čigāns gan kārpījās un locījās kā tārps, bet bija vien jāpadodas Kilianam.
Tā kā čigāns bija ļoti izslāpis, Kilians pasmēla no tuvējā avota ūdeni un, viņu padzirdījis, gribēja izjautāt, vai šis nav no Kremo pulka un kaut ko nezina arī par Lidu, bet čigāns nekā neatbildēja.
Kilianam neatlika nekas cits, kā čigānu ar varu piespiest runāt un atbildēt.
Tādēļ viņš paņēma pistoli un draudēja čigānu nošaut, ja šis neatbildēšot.
Vai tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, vai ne? — Kilians mērķēja uz čigānu.
Nešauj, nē, nē, es sacīšu visu, — čigāns nobijies lūdza.
Vai tu esi no Kremo pulka? — Kilians atkal jautāja.
Jā, jā gan.
Vai pie jums ir Lida?
Jā.
Vai vari man pateikt, kur es varu Kremo atrast?
Netālu no šejienes, — čigāns atbildēja.
Vai nevari mani turp aizvest?
Jā gan, — čigāns steidzīgi atbildēja, priecādamies, ka tiks- pie sava pulka.
Cik daudz ļaužu ir Kremo pulkā? — Kilians jautāja.
— Vairāk kā simts vīru, — bija atbilde.
Tagad Kilians zināja visu, ko gribēja zināt. Nu tik jāgādā par drošību, lai var čigāniem tuvoties un atņemt Lidu.
Tādēļ viņš tūliņ devās ceļā uz Komotavu un ņēma čigānu līdz.
Čigāns gan ne par ko negribēja iet uz Komotavu, bet Kiliana pistole panāca to, ka'čigānam bija vien jāpaklausa.
Kilians apņēmās čigānu nodot tiesai, lai uzzinātu visus noslēpumus par Lidu, kā arī par briesmīgajiem asinsdarbiem un dedzināšanām apkārtējos ciemos.
Pa ceļu ejot, čigāns daudzreiz lūdza Kilianu viņu nenodot tiesai, bet Kilians neatbildēja.
Saule jau taisījās rietēt, kad viņi sasniedza Komotavu.
Pa tirgus laukumu ejot, tos satika sargi, ar kuriem Kilians parunāja dažus vārdus.
Tie paši nekā nevarēja, bet tūliņ Kilianu un viņa gūstekni aizveda pie birģermeistara.
362. nodaļa ATRASTA
Čigānu pūlis mežā nepacietīgi gaidīja savu vadoņu atgriešanos.
Zārbergs nebija atnācis, Kremo bija projām, arī Fatimas nebija nometnē.
Tamdēļ nebija brīnums, ka citi izgāja medībās un citi uz vistu zagšanu.
Robertu neviens neievēroja.
Viņš pareizi domāja un ticēja, ka Lida atrodas tai alā, kuru vecais čigāns apsargāja. Tamdēļ viņš aizlīda pie tā un iesāka sarunu. No sākuma vecais gan negribēja ar Robertu runāt, bet vēlāk pamazām tomēr ielaidās.
Roberts manīja, ka sargs ir kārs uz alkoholiskiem dzērieniem, un, tā kā viņam vēl bija līdz pāris pudeles ungāru vīna, tad vecais sargs drīz kļuva par labu draugu.