Roberts ielēja sargam kausu vīna, šis to izdzēra uzslavēdams. Tad viņš iebaudīja vēl otru, trešo kausu, kamēr palika pavisam jautrs un sāka pamazām dziedāt. Turklāt viņš allaž paskatījās uz alu.
Nu jums gan laikam tur kāda manta jāapsargā, — Roberts smējās.
Kā nu ne, šo laupījumu Zārbergs ir ņēmis savā apsardzībā, tur ir kāda slimā.
Tā, tā, kāds sievišķis?
Nu, kāda meita no mūsu tautas. Viņa jau ilgi guļ slima; es pazīstu visas zāles, un man viņa jāapkopj.
Tā ir Lida, — Roberts domāja.
Vai viņa izveseļosies? — viņš jautāja, izlikdamies mierīgs.
Kādēļ nē, — vecais atbildēja, — viņa ir jauna, — tur daba palīdz labāk kā visas zāles. Lida tiešām izveseļosies.
Roberts aizgriezās, lai čigāns nemanītu viņa uztraukumu, bet piedzērušais nekā neievēroja.
Es arī šo to saprotu no ārstēšanas, — Roberts pēc brītiņa iesāka.
Bet ne tik daudz kā es, šai ziņā es esmu īsts meistars.
To labprāt ticu, — Roberts sacīja, gribēdams čigānam iztapt un paglaimot, — kā būtu vēl ar vienu kausu?
Ak jā, dodiet šurp!
Roberts vēl piepildīja vienu kausu, bet tad aiztaisīja un noglabāja pudeli.
Meiteni apsargājot, ir garlaicīgi, vai jūs rītvakar neatnāksit?
Es atnākšu labprāt ar jums pakavēt laiku, — Roberts atbildēja.
Vai man atkal kādu malciņu atnesīsit?
Redzēsim, tagad es iešu, jo esmu noguris, — Roberts teica un atvadījās no sarga.
Savā būdā iegājis, Roberts tūliņ atlaidās uz cisām.
Sī vakara ieguvums bija svarīgs, Lida bija atrasta, bet slima, tagad viņa jāaizved. Tas viņam nenāktos grūti.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem un somā tam bija dažādas lietas. To starpā bija arī miega zāles, kas visādā ziņā vispirms jāiejauc un sešas stundas jāraudzē.
Šovakar jau bija par vēlu, bet citu nakti viņš piejauks vīnam miega zāles un iedos to sargam.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem, un somā tam bija nepieciešamās lietas. Viņš nekavējās un jau tagad visu samaisīja gatavu un noglabāja būdā.
Sargu iemidzinās, tik tālu ies labi, bet, kā būs ar Lidu, tas Robertam darīja raizes. Lida bija slima, varbūt tā jānes. Viņš bija vecs, vairs nebija jaunekļa spēku, cik tālu viņš to jaudās aiznest? Būtu Maksis te! Tam tā būtu viegla lieta.
Vecais sulainis izdomājās visādi, bet nekā nevarēja izdomāt.
Un tomēr Lida bija jādabū projām. Tagad īsti bija gadījums, kad varēja izbēgt.
Beidzot viņš apņēmās Lidu nest, cik tālu varēs, varbūt līdz kādam zemnieku ciemam, un tad vairs nebūtu daudz ko bēdāt.
Beidzot viņš, tā domādams, iemiga un sapnī jau redzēja Lidu izglābtu Greifensteinas pilī pie grūti pārbaudītā tēva.
Tomēr — liktenis spēlē citādi kā cilvēka griba, un tas arī Robertam bija jāpiedzīvo.
Liktenis nav grozāms. Kā tas lēmis, tā tam jānotiek, jo Dieva lēmums ir augstāks nekā visi cilvēku prātojumi.
363. nodaļa ZĀRBERGA GALS
Pie Freidenbergas pils lielajiem dzelzs vārtiem divi tumšos mēteļos ietinušies vīri prasīja, lai tos ielaiž.
Bija vakars, bet gaiss vēl bija smagi tveicējošs, tamdēļ bija taisni uzkrītoši, ka abi svešinieki ietinušies mēteļos.
Tagad tika atvērti vārti. Kāds sulainis ielūkojās abu svešinieku tumšajās sejās.
Jēzus Marija, — viņš iesaucās un ātri pārmeta krustu.
Mēs esam pasūtīti, — skanēja dobja atbilde, — pilskundze vēlas mūsu pakalpojumus — aizvediet mūs pie viņas — vai dzirdat?
Sulainis mēmi palocīja galvu. Viņš trīcēja, to skaidri varēja redzēt, kad tas ielaida svešos un aizslēdza aiz viņiem durvis.
Tad viņš apmeklētājus veda pa trepēm augšā — uz skaistās pilskundzes istabām. Sie drausmīgie vīri acīmredzot bija gaidīti.
Sulaiņi, bikli skatīdamies, atvēra durvis un drīz vien abi vīri jau stāvēja priekšistabā.
Sulaiņi izsteidzās laukā.
Tad drausmīgie svešinieki nometa savus mēteļus. Viņu milzīgajiem stāviem cieši pieglaudās asiņu sarkana drāna — viņu galvassegas bija sarkanas savāda veida kapuces.
Tas bija Freidenbergas bende ar savu palīgu.
Libuše viņiem bija likusi ierasties pilī, jo pirmo reizi, kopš viņa pārņēmusi pilī valdību, bija jāizpilda spriedums.
Bija izdotas stingras pavēles. Neviens sulainis nedrīkstēja pieiet pārāk tuvu mazajai zālei, kurā jānotiek sodīšanai.
Bet pilī drausmīgas lietas čukstēja viens otram ausī. Skaistā pilskundze jau bija tik savāda, viņa gribēja atriebties sava tēva slepkavam un sava goda laupītājam.
Bende ar savu palīgu stāvēja nekustīgi, gaidīdami turpmāko.
Tagad kļuva dzirdama zīda tērpa šalkoņa, un zem priekškara parādījās skaistā pavēlniece Libuše, ģērbusies melnā. Jā, viņas daiļās formas ieskāva melns tērps, bet kamieši bija kaili, tāpat baltās, brīnišķās rokas.
Neviena rota, neviens greznuma priekšmets nevizuļoja pie viņas apģērba, neviens dārgakmens nespīguļoja viņas ogļmelnajos matos-
Un lielās, tumšās acis lūkojās stīvi, drausmīgi, taisni tā, it kā tās nekad nebūtu pazinušas mazāko žēlastību.
Bende ar savu palīgu zemu jo zemu palocījās.
Jūs esat noteikti, — Libuše sacīja patiesi tādā balsī kā no. kapa. — Tā vajag, man patīk, ka mani apakšnieki tā izpilda manas pavēles.
Tas ir mūsu pienākums, kundze.
Jums abiem jāpalīdz izpildīt manu spriedumu, — Libuše turpināja. — Spriedumu, ko es pasludināju briesmonim, īstam sātanam cilvēka izskatā. Bende, nāciet man tuvāk klāt.
Stiprinieks pazemīgi paklausīja. Viņš jau piederēja ļaudīm, no- kuriem visi izvairījās, un tas viņam bija liels pagodinājums, ka skaistā pilskundze Libuše to aicināja sev blakus.