Tagad viņa brītiņu kaut ko čukstēja. Bende stāvēja nekustēdamies, bet ass novērotājs tomēr būtu redzējis, ka viņa labā roka drusku raustījās un trīcēja.
Vai jūs mani sapratāt? — skaistā pavēlniece jautāja.
Jā — jā — bet tas ir šausmīgi.
—' Man jāizpilda zvērests, — viņa atbildēja, — zvērests, ko devu pie sava tēva līķa. Vai jūs gribat izpildīt manas pavēles vai nē — runājiet.
Es gribu! — bende atteica noteiktā balsī. — Es esmu augstas kundzes apakšnieks, es varu tikai paklausīt.
Pār Libušes seju pārlaidas satumsis smaids. No sava melnā zīda tērpa viņa izvilka trīs smagus makus. Zelta gabali spīguļoja cauri pinumiem, maka vajadzēja atrasties lielai summai.
še, ņemiet, — Libuše sacīja.
Viņa sniedza divus makus bendem un trešo iemeta palīgam rokas,, kurš to veikli saķēra. Tad abi sarkani ģērbtie nometās kundzes priekšā uz ceļiem un pazemīgi skūpstīja viņas tērpa malu.
Libušes acis tagad mirdzēja kā rubīni.
Tad dariet savu pienākumu, — viņa sacīja, — spriedums ir pasludināts, tagad tas jāizpilda. Kas vajadzīgs, to tūliņ apgādās, mans pils pārvaldnieks gaida, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.
Viņa gāja pa priekšu. Abi bendes sekoja viņai uz pēdām, un drīz tie atradās mazā, gaiši apgaismotā zālē.
Tanī nebija nevienas mēbeles, logi bija aizsegti ar tumšiem aizkariem, un grīda bija no kaltiem akmeņiem.
Pie durvīm stāvēja pils pārvaldnieks. Tā seja bija ļoti bāla, jo arī viņš zināja, kas tagad notiks, bet viņš tomēr saņēmās un turējās ka virs un pieņēma bendes pavēles.
Tas bija savādi, ko tie prasīja. Te nebija runa ne par cirvi, ne bļuķi, bet tika apgādāts liels galds, divi krēsli un liels trauks ar ūdeni.
Un Libuše pati ienesa iegarenu kasti, ko tā uzlika uz krēsla. Tad ienesa striķus, un bendes kalps tos piesēja pie galda kājām. Libuše visu šo rīkošanos vēroja ar ledainu mieru.
Vai viss kārtībā? — viņa jautāja bendem.
Jā, jūsu žēlastība.
Tad ievediet notiesāto, — Libuše pavēlēja, — laiks ir pienācis, es gaidu.
Pārvaldnieks izgāja. Pagāja labs laiks, iekams viņš atgriezās, bet tad jau arī dzirdēja dobju kliegšanu un ķēžu žvadzoņu.
Libuše, taisni izslējusies, stāvēja zāles vidū, sāņus bende ar savu palīgu.
Telpā valdīja drausmīgs klusums.
Tagad tika atvērtas durvis.
Divi spēcīgi sulaiņi ievilka važās sakalto Zārbergu, un tai pašā acumirklī piegāja bende ar savu palīgu. Abi sagrāba briesmoni pie rokām.
Bet Libuše rādīja uz durvīm.
Ejiet laukā, — viņa sacīja pārvaldniekam, —- un jūs, — viņa griezās pie sulaiņiem, — atnesiet pēdējo.
Pārvaldnieks pasteidzās iziet. Sulaiņi tam sekoja, bet drīz vien tie atgriezās ar rupji sasistu, melni pārkrāsotu zārku.
Zārbergs šausmīgi iegaudojās.
Ejiet, — Libuše uzsauca sulaiņiem, — apsargājiet ieeju, neviens nedrīkst ienākt, lai te dzirdētu, ko dzirdēdami. Laukā!
Sulaiņi bāli steidzās atstāt telpas.
Tagad durvis bija cieši noslēgtas, jo Libuše nupat bija aizšāvusi milzīgu bultu.
Bet Zārbergs vēl šausmīgi kauca.
Es protestēju, — briesmonis kliedza, — tādā veidā es negribu, ka mani nokauj — es prasu tiesu, lai mani tiesā!
Tas jau ir noticis, — Libuše asi atbildēja, — es pavēlu par' savu apakšnieku dzīvību, es še esmu augstākā tiesnese, un es tevi, nelieti, esmu notiesājusi.
Zārbergs atkal bļava.
Es zinu ari, kādēļ tas darīts, — viņš ka traks iesaucas, — ha! ha! ha! Jūs negribat laist atklātībā, ka esat bijusi mana mīļaka.
Libuše izstiepa roku.
Bende, dariet savu pienākumu.
Zārbergs gribēja pretoties. Bet veltīgi. Spēcīgie vīri acumirklī pacēla viņu un, tāpat važās kaltu, nolika uz galda.
Palīgs viņu piesēja, noguldīdams Zārbergu uz muguras, un vispirms piesēja izstieptās rokas pie galda kājām.
To pašu darīja ar kājām, tā ka noziedznieks ar izplestām rokām un kājām gulēja uz galda.
Kas ar mani notiek! — viņš nāves bailēs kliedza.
Savu spriedumu tu jau dzirdēji, — Libuše sacīja ar patiesi drausmīgu balsi, — tālāk, bende.
Bendes kalps tagad paņēma atslēgu un atslēdza Zārbergam roku un kāju dzelžus.
Tagad šīs važas bija liekas, jo striķi nožēlojamo turēja tik cieši, ka tas tik tikko varēja pacelt galvu.
Noziedznieks neganti bļāva. No sienām atskanēja viņa kliedzienu atbalss, bet ārpusē tos dzirdēja vāji, tādēļ ka logi bija cieši aizsegti un durvis dzelzi apkaltas.
Libuše spalgi iesmējās.
Kā viņam bail, — tā kliedza, — kā šim nelietim bail no nāves. Tā kādreiz vaimanāja un kliedza mans nabaga tēvs, kad šis nelietis to nomērdēja badā.
Ah — ah — mani grib nokaut! — Zārbergs kauca.
Libuše noliecās pār viņu.
Nokaut… Ha! ha! ha! O, tu nožēlojamais, tas tev būtu pārāk mīksts sods, ja bendes cirvis pārgrieztu tavas kakla dzīslas.
Tagad es gribu izpildīt savu atriebības zvērestu.
Viņa atkal pamāja bendes kalpam.
Tad tas sāka plēst noziedznieka drēbes, ka skrandas vien šķīda zem dzelzs pirkstu tvērieniem, un drīz vien briesmonis gandrīz kails gulēja uz galda, tik ap gurniem vēl turējās lupatas.
Mani grib nokaut! — Zārbergs atkal bļāva.
Libuše to uzlūkoja ar stingu, kvēlu skatu.
Nelieti, — viņa kliedza, — vai tu zini, ko es pie sava badā nomērdētā tēva līķa zvērēju?
Tagad valdīja dziļš klusums. Pat abi bendes stāvēja nekustīgi.
Es zvērēju, ka es tev, dzīvam esot, izraušu sirdi no krūtīm, — Libuše ķērkstoši sauca. — Tā stunda ir klāt, spriedums ir pasludināts.
Zārbergs bija tuvu ģībonim. Bet tad viņu sagrāba šaušalas.
Nekad —. nekad! — viņš iebļāvās, — mani grib nokaut ka teļu .. .