Libuše tīksminājās ap viņa mokām.
Kā es ilgojos pēc šīs stundas, — viņa sauca, — o, savos sapņos — cik bieži jau es izpildīju savu zvērestu. Un tu — nelieti, man diezgan ilgi slapstījies. Bet tagad ir beigas, tu esi manā varā, un tajā sārtā pēc tam iemetīs tavu sakropļoto līķi.
Tagad Zārbergu sagrāba īstas nāves bailes.
Palīgā, palīgā, — viņš bļāva šausmīgā balsī. — Es tā negribu mirt — nē, nē, lai mani notiesā Prāgā, es gribu nožēlot grēkus, nožēlot, nožēlot!
Libuše ļauni iesmējās.
Nožēlot, tu, nelieti, tev nav vairs ko cerēt uz grēku piedošanu. Pat elles vārti tev aizvērsies, jo tu pat priekš velna esi pārāk slikts. Mans zvērests tiks izpildīts, tavs gals ir nolemts.
Zārbergs tagad pamēģināja citādi izbēgt no briesmīgās nāves, jo viņš bija pārliecināts, ka Libuše izpildīs savu zvērestu.
Tagad viņš griezās pie sarkani ģērbtā bendes.
Es apraku zemē daudz mantas, — necilvēks iesaucās, — jūs tās visas dabūsit, — ja mani atbrīvosit. Sī sieva jau ir traka — klausieties — es jums atdāvināšu visu savu mantu.
Bendes nicīgi pasmējās.
Tie cienīja savu kundzi un bez tam nevienu vārdu neticēja Zārbergam.
Es jums došu tik daudz naudas, ka jūs to nevarēsit aiznest, — Zārbergs elsoja.
Veltīgi, viņš pat nesaņēma atbildi. Bet Libuše tagad piegāja pie zāles sienas.
Tur melns šķidrauts aizsedza kādu ģīmetni un, kad pilskundze tagad norāva melno apsegu, kļuva redzama nomērdētā pilskunga ģīmetne.
Libuše norādīja uz to.
Nelieti, — viņa kliedza, — tur ir mana nogalinātā tēva ģīmetne. Tagad lai viņš redz, kā tiek izpildīts mans zvērests.
Palīgā, — kliedza Zārbergs.
Tad Libuše paņēma kasti no galda.
Es jūs padarīšu bagātus, atbrīvojiet mani, — noziedznieks vēl sauca, — es negribu mirt.
Bet velti bija viņa kliedzieni un vaimanas, neviens uz to pusi nepaskatījās.
Bet Libuše atvēra kasti.
Se, ņemiet, — viņa sacīja bendem, — jūs zināt savu uzdevumu — ir laiks!
Bende izņēma no kastes drausmīgi zibošu nazi. Zārbergs atkal sāka bļaut kā vērsis.
Libuše pamāja bendem.
Dariet galu, — viņa pavēlnieciski sacīja.
Vai jūs esat gatava, kundze?
Libuše paskatījās atpakaļ uz ģīmetni.
Esmu.
Viņa piegāja kliedzošajam noziedzniekam kreisajā pusē, bende stāvēja tai pretī.
Tas augstu «pacēla zibošo nazi un tad lēnām to nolaida.
Ass grieziens briesmoņa krūtīs, un kūpošu asiņu straume izplūda pār. nogalinātā ķermeni.
Nākošaja acumirklī Libuše pacēla pilno kailo roku. Drausmīgi izskanēja Zārberga kliedziens — tad pilskundze ar spēcīgu rāvienu pacēla nelieša sirdi.
Tēvs, tu esi atriebts, — Libuše spalgi iekliedzās un nometa sirdi tēva ģīmetnes priekšā.
Tad viņa puspaģībusi atkrita krēslā.
Beigas, — viņa čukstēja, — beigas — tagad mans zvērests izpildīts.
Bet bendes pabeidza savu darbu.
Pēc nedaudz minūtēm jau asiņainais, sakropļotais ķermenis bija ieguldīts zārkā.
Libuše pamāja bendem.
Jūs nāksit paēst un padzert, — viņa tikko sadzirdami čukstēja, — es esmu ar jums apmierināta.
Tad viņa izstreipuļoja laukā, bet tūliņ ienāca divi sulaiņi, kas ātri iznesa zārku.
Un, kad nakts pienāca, zārks ar ienīsto jau bija aprakts pils kapsētas stūrī, bendes bija atstājuši pili, un nežēlīgā nāves soda pēdas jau sen bija iznīcinātas.
Zārbergs nekad vairs neatgriezīsies pie čigāniem.
364. nodaļa Geijersburgas gūstekņi
Karaspēks no Geijersburgas bez kādām gavilēm atgriezās Egerā. Vitorfa nodaļa gan bija pilnīgi iznīcināta, bet kas bija šī saujiņa laupītāju pret tik daudz kritušajiem karavīriem.
Lips Tulians bijā atriebis savus kritušos biedrus un pats ar galveno pūli aizgājis pār robežu. Zināms, aizveda arī lielu pūli gūstekņu, bet tur bija tikai visas
sievietes, laupītāju sievas un meitas, no kurām daudz ko domāja uzzināt. Un arī nekavējās. Sapulcējās tiesa un izklausīja gūstekņus, bet cerēto nepanāca.
Un ko lai arī meitenes zinātu stāstīt?
Beidzamā slēptuve Geijersburga bija izpostīta, tāpat arī meža dzirnavas. Un par apslēptām mantām un naudu meitas, saprotams, nekā nezināja.
Tiesneši saskaitās.
Ko līdzēja pratināšana, kad gūsteknes nekā nezināja, negribēja teikt.
Daži ieteica ņemt palīgā spīdzināšanu, bet apdomīgākie tam pretojās, jo saniknotie laupītāji patiešām neganti atriebtos. Beidzot piekrita birģermeistara domām, ka tagad spīdzināšana nav izdarāma, bet jārauga kaut ko panākt ar viltu.
Vanda bija pagalam, tās vietā izraudzīja Barbaru un atšķīra no citām.
Barbaru ielika glītā telpā, viņai deva labāku ēdienu un dzērienu, lai no viņas ar labu izvilinātu visus noslēpumus.
Un visiem par brīnumu Barbara nebūt nepretojās, bet, ko vien jautāja, plaši izstāstīja.
Un ko vien viņa nesastāstīja. Esot vairāk par tūkstoš laupītāju, tie visi līdz zobiem apbruņoti — patiešām neuzvarami, un tā vēl ļoti daudz neticamu lietu.
Barbara visu stāstīja tik nopietni, ka patiesi bija jātic.
Un pie katras pratināšanas viņa zināja pastāstīt ko jaunu, melodama vai vilku no meža ārā.
Arī par Lipa Tuliana naudu zināja stāstīt. Tās esot vezumiem, un tā esot aprakta nepazīstamās vietās.
Ar šādām teikām tiesu skrīveri pierakstīja biezu biezās grāmatas, bet, kad tie aizgāja, Barbara smējās gardākos smieklus.
Ar to viņa gribēja sev sagādāt labāku dzīvi, bet vēlāk atkal piebiedroties laupītājiem.
Barbara cerēja, ka viens vai otrs no Lipa Tuliana ļaudīm ieradīsies Egerā izlūkot, un šai ziņā viņa nemaldījās.
Jo nākošajā tirgus dienā viņa pa logu ieraudzīja vecu muzikantu, kurš skaļā balsī dziedāja visādas blēņu dziesmas.