Barbara saprata no dziesmas vārdiem un pati sāka dziedāt pretī.
Muzikants uzmanīgi klausījās Barbaras dziedāšanā un, kad visu bija sapratis, iejaucās ļaužu pūlī un pazuda.
Jau otrā rītā kāds zemnieks atnesa birģermeistaram vēstuli.
Birģermeistars lasīja:
«Egeras birģermeistaram!
Man ir paziņots, ka tās sievas un meitas, kuras kareivji sagūstīja Geijersburgā, tagad aizvestas Egeras cietumā.
Tā kā šīs gūsteknes gandrīz visas ir bohēmietes un nav vainīgas, tad viņas jāatlaiž uz dzimteni.
Ne reizi viņas nav piedalījušās laupīšanā — izņemot vienu vienīgu skuķi, un tā starp gūstekņiem neatrodas.
Ja manam uzaicinājumam nepaklausīs, tad Egeras jumtos kaps sarkanais gailis.
Pazemīgi sveicinādams — Garais Zamuels, Lipa Tuliana melnās gvardes apakšvadonis.»
Birģermeistars sasauca slepenu rātssēdi, uz kuru bija jāierodas visiem namatēviem.
Tikko visi bija ieradušies, tā aizbultēja durvis, un birģermeistars, kājās piecēlies, lasīja priekšā Zamuela vēstuli.
Izcēlās lielas un garas debates.
Daži prasīja, lai meitas tūliņ laiž vaļā.
Citi atkal ļoti sirdīgi runāja pretim, jo pats Lips Tulians jau šo vēstuli neesot rakstījis.
Strīds vilkās ilgi.
Beidzot birģermeistars ar saviem piekritējiem uzvarēja, apgalvodami, ka ar vēstuli tik gribot iebaidīt, un tamdēļ to nolēma atstāt bez ievērības.
Sapulci slēdza.
Bet nākošā naktī ap pusnakti ugunsgrēka zvans lika uztrūkties no miega.
Dega kāds šķūnis netālu no Egeras vārtiem. Uguni gan laimējās aprobežot, tā ka tā nepārsviedās uz citām ēkām, šķūnis tomēr nodega līdz pamatiem.
Tikai uz rīta pusi birģermeistars piekusis pārgāja mājā un, gribēdams atpūsties, tūliņ devās uz guļamistabu.
Bet nebija ilgi, kad viņu atkal iztraucēja kāds vēstnieks.
— Vēstule — vēstule no laupītāja!
Birģermeistars uztraucies uzlēca no gultas un apģērbās.
Tik ātri viņš pirmo reizi mūžā steidzās uz darbistabu.
Vēstuli atplēsis, viņš lasīja:
«Šonakt es, vēlreiz brīdinādams, liku nodedzināt tikai vienu šķūni.
Ja mūsu sievas un meitas līdz nākošam vakaram nebūs atbrīvotas — naktī Egera degs no visiem stūriem uz reizi.
Garais Zamuels.»
Birģermeistars kā sadedzis skrēja uz rātsnamu un nekavējoties pavēlēja atkal sasaukt visus pilsētas tēvus.
Rātskungi, nojauzdami ko ļoti svarīgu, drīz arī ieradās.
Atkal tika nolasīta garā Zamuela pirmā vēstule, pēc tās sekoja otra, kura nupat bija piesūtīta.
Dieva dēļ, birģermeistar, — visi kā vienā mutē sauca. — Laidiet tos sieviešus vaļā, citādi mums visiem jāiet postā.
Bet ko par to teiks pilsētas komandants? — birģermeistars jautāja.
Lai viņš teic ko teikdams, ja mūsu mājas nodedzinās, viņš tās vis neuzbūvēs. Nē, nē, to viņš nedarīs — viņš sēdēs citadelē un skatīsies, kā pilsēta deg, — atlaid sievietes, birģermeistar!
Tā kā toreiz nevienas ugunsapdrošināšanas biedrības vēl nebija, tad pilsētas namnieku bailes bija saprotamas.
Tomēr bez pilsētas komandanta ziņas birģermeistars neuzņēmās atbildību.
Tādēļ aizsūtīja vēstnesi pēc viņa, bet ziņnesis atgriezās viens pats, paziņodams, ka komandants guļot slims, tas esot lielo errastību dēļ, ka pametis tik daudz kareivju.
Kad nu birģermeistars vēl pretojās, tad pilsētiņas namnieki draudēja sūdzēties Vīnē ķeizaram.
Un birģermeistaram bija vien jāpadodas.
Bet vēl iepriekš noturēja tiesas sēdi, kurā nolēma, ka laupītāju meitas, kas nekā nav noziegušās, atlaižamas mājā.
Saule vēl nebija pusdienā, kad pa visiem Egeras vārtiem karaspēka pavadībā izbrauca garas vezumu rindas ar sievām un meitām.
Nekas netraucēja ceļotājus.
Un, kad pēc dažām dienām atgriezās pavadoņi, tie stāstīja, ka sievietes aizvadītas uz savām dzimtenes vietām, kamēr no laupītājiem nekas neesot bijis manāms.
365. nodaļa Vecā Roberta meistardarbs
Lidas apsargātājs — vecais čigāns vārda pilnā jēdzienā bija pirmās šķiras dzērājs.
No viņa mutes vēl nebija izgājis saldums no ugunīgā Ungārijas vīna, ko viņam bija iedevis Roberts, garā viņš to baudīja vēl un vēlreiz, un tā ilgodamies gaidīja nākošo vakaru, kad atkal ieradīsies viņa jaunais draugs.
Robertam pa to laiku bija pilnas rokas darba. Naktī tas brūvēja dzērienu, kuram jāiemidzina čigāns, un labi bija, ka vecais- nepagura, jo dzēriena gatavošana prasīja daudz uzmanības un pūļu.
Darbs izdevās. Rītam austot, miega dzēriens bija gatavs.
Kā svaigs, skaidrs ūdens tas mirdzēja pudelē, to Roberts pārbaudīdams patlaban turēja pret gaismu.
Lieliski izdevies, — vecais sulainis murmināja, — jā, lieliski izdevies, un es ceru, viņš darīs arī iespaidu. Nevaru to, diemžēl, nekur izmēģināt, man jāpalaižas vien uz savu prasmi un izdevību.
Vecais nolikās gulēt. Tā kā viņš visu nakti bija palicis nomodā, snaudiens viņu pārvarēja, neraugoties uz visām rūpēm un raizēm, un viņš pamodās tikai, kad saule jau bija pāri pusdienai.
Vēl ir daudz laika, — vecais murmināja, — tikai pret vakaru es atkal iešu uz alu, lai izmēģinātu beidzamo. O, ja vien mani spēki izturētu, līdz sasniedzu kādu ciemu, jo pa mežu iet ar tādu nastu — tā patiesi nav viegla lieta.
Roberts domāja par dažādām lietām un iespējamībām, kas viņa nodomu varēja apgrūtināt vai padarīt pilnīgi neiespējamu.
Vispirms bija loti iespējams, ka slimā Lida, kas veco Robertu droši noturēs par viņas laupītāju, skaļi kliegs pēc palīga.
Par to visvairāk bija ko domāt. Un Robertam ne prātā nenāca aizsiet sava pavēlnieka meitai muti — o, nē, jau šī doma vien viņam' likās kā noziegums.