Bet ko lai viņš dara?
Nāks laiks, nāks padoms, — Roberts domāja, — es tomēr riskēšu.
Vēl bija jābaidās no otra kavēkļa.
Lidas aizvešanu varēja pamanīt, jo čigāni jau naktī redz gandrīz labāk nekā dienā.
Ja viņu pamana un sāk vajāt — ko tad?
Viss viens, — vecais Roberts murmināja, — es tomēr riskēšu, un lai tas manu galvu maksā!
Vispirms viņš stiprinājās, ieēzdams un uzdzerdams.
Ēdamo un dzeramo viņš ielika arī kabatā, jo nevarēja jau zināt, cik ilgi viņam jāmaldās pa mežu. Sī apkārtne viņam bija pilnīgi sveša.
Tās bija sāpīgas domas. Roberts gribēja no tām atkauties, un tamdēļ sāka lēnām staigāt pa nometni.
Tur valdīja klusums, jo čigāni bija iegājuši diendusā, tikai no vienas telts atskanēja balsis.
Roberts pielīda tuvāk. Viņš zināja, ka šai teltī atrodas divi vīri, kas savā ziņā čigāniem bija otri virsaiši.
Drīz vien vecais sulainis sasniedza telti.
Pareizi, iekšā sarunājās diezgan skaļi. Abi čigāni sēdēja viens otram pretī.
Kur gan Zārbergs paliek, — viens patlaban sacīja, — es nemaz nezinu, ko domāt, ko būt.
Hm, diez vai viņš nebūs iesācis iet pats savus ceļus.
Nu, noturēt jau mēs viņu nevaram.
Nē, to nē, bet būtu diezgan liktenīgi, ja viņš tagad mūs pamet, jo bez Zārberga mēs drīz vien būsim bēgļu bars, kam visur dzīsies pakaļ.
Oho, ir jau vēl Kremo.
Gluži pareizi, tas pat ir mūsu karalis, bet viņš tomēr nevar aizvietot Zārbergu. Bez tam es vēl dzirdēju, ka Zārberga pavadone atstājusi nometni, kas man liek padomāt.
Tavās acīs viss rādās pārāk melns, — otrs atbildēja, — es gan domāju, ka Zārbergs atgriezīsies. Slimā Lida jau vēl ir še, to viņš tā nepametīs.
Ak, tu domā, ka viņš šo meiteni iekāro?
Zināms.
Bet Kremo to nepieļaus.
Pag, tam jau pašam sava sieva — apburošā Fatima, mūsu firstiene.
Kremo viena vien vēl nav nekas, — otrs čigāns sacīja, — es to zinu labāk, īstam čigānam un turklāt vēl virsaitim arvien jābūt vairākām sievām. Hm, tad Kremo neklātos labi.
Kamdēļ tā?
Nu, Fatima ir ļoti greizsirdīga.
Lieta ir pavisam otrāda, — pretimrunātājs neatlaidās, — viņa tam nav uzticīga, citādi virsaitis tik ātri nebūtu steidzies uz otru nometni. Ja viņš to noķers uz neceļiem, viņš to atstums.
Bet viņa vēl vienmēr ir mūsu firstiene.
Gluži pareizi — bet kas par to?
Tie abi divi tad vedīs cīņu un ienesīs ķildas mūsu ciltī.
Ha, ha! Mūsu vadonis ir Zārbergs, Kremo un Fatima tikai vārda pēc vēl ir mūsu virsaišu pāris — jā, tā viņš ir.
Balsis kļuva klusākas.
Roberts nekā vairs nevarēja dzirdēt, tamdēļ viņš aizmuka.
Bet nu ir laiks, — vecais murmināja, — ja es vēl ilgāk gaidu, tad viss ir zaudēts.
Viņš atkal devās uz savu būdu, kur tas visu sagatavoja, lai varētu pēkšņi atstāt nometni.
Vēl visur valdīja klusums.
Čigāni gulēja, jo viņiem jau nekā nebija ko darīt, brūnie meža dēli varēja snauduļot trīs dienas un trīs naktis.
Robertam tamdēļ bija tāda izdevība, kāda nekad vairs neradīsies, bet viņš trīcēja, iedomājoties, ka Zārbergs vēl pirms vakara varētu atgriezties.
Bet šis nelietis bij beidzis dzīvot, Roberts tik nezināja, kas pa to laiku bija noticis Freidenbergā.
Tā pagāja arī pēcpusdiena, saule liecās uz vakara pusi un drīz vien jau pazuda aiz augstajām egļu galotnēm.
Tad Roberts atkal tuvojās alai.
Kabatā viņš nesa pudeli labākā ungāru vīna, kuram tas bija piejaucis krietnu porciju miega zāļu.
Vecais čigāns nebija aizmirsis vakarvakarējo baudījumu. Viņš jau sēdēja pie alas ieejas, kad viņa jaunais draugs piesardzīgi zagās turp.
Ak, jūs tomēr neaizmirstat savu draugu, — viņš atņirdza zobus, kad Roberts izlīda no krūmiem.
O, nē, es atkal gribu ar jums papļāpāt. Visi pārējie ir tik jauni ļaudis, ar kuriem tu nevari parunāt nevienu prātīgu vārdu.
Taisnība jau jums ir.
Roberts iegāja alā, kur atradās dabisks akmens sols.
Tur viņš apsēdās blakus vecajam čigānam, kas ar kāru skatu glūnēja uz Roberta kabatu. Tur jau iekšā būs mīļā pudelīte.
Roberts domīgi skatījās zemē.
Hm, hm, — viņš piepeši sacīja, — redziet, vecais, es domāju jums šo baudījumu, ko jūs tā mīlat, vēl biežāk sagādāt.
Jā, kā jūs to dčmājat darīt?
Tas ir mans noslēpums, — Roberts atbildēja, — mēs abi turēsimies kopa — vai ne?
Jā, — čigāns dzīvi iesaucās.
Abi kratīja viens otra roku.
Tagad Roberts izvilka pudeli, ka arī divus mazus alvas biķerīšus.
Tos viņš bija paņēmis līdzi, lai neradītu aizdomas gadījumā, ja miega zāles iedarbotos vāji vai arī nemaz neiedarbotos.
Tagad viņš piepildīja biķerīšus.
Tā, tagad iemetīsim vienu, vecais draugs.
Lai iet!
Roberts pagaidīja, kamēr vecais savu biķeri pielika pie lūpām, bet tai pašā acumirklī viņš savējo izlēja starp ceļiem.
Ak, kur gards malciņš, — vecais sacīja, — kur gards!
Vai ne, tas garšo?
Jā, jā, man tik vīns liekas drusku skābenāks nekā vakar, vai jums arī ne?
Tā jau ir arī cita šķirne.
Pilnīgi pareizi, draugs, dodiet man vēl vienu malciņu.
Roberts nelikās ilgi lūgties.
Viņš atkal piepildīja biķeri, bet, kad čigāns savējo tukšoja ar patiesi aizrautīgu kāri, — Roberts savu vīnu atkal izlēja.
Vecais čigāns ātri vien ieskurba un kļuva ļoti omulīgs.
Viņš vēlreiz prasīja vīnu, Roberts to viņam arī iedeva, un tā biķeri tika pildīti un tukšoti, līdz pudele gāja uz beigām.
Tā, šodienai pietiks, — Roberts sacīja, — tagad drusciņ vēl papļāpāsim.
Labpfāt, labprāt!