Vecajam sulainim jau sāka uzmākties bailes, jo čigāns nemaz nelikās pagurstam.
Vai miega zāles neiedarbotos? Tas jau būtu taisni šausmīgi.
Viņš ar pūlēm apslēpa savu uztraukumu un iesāka ar veco dzīvi
tērzēt.
Muļķīgi un bēdīgi, — vecais sulainis domāja, — es būšu kaut kā nebūt pārskatījies, bet ko īsti — es nemaz nevaru aptvert.
Viņš stīvi raudzījās tumstošā vakara krēslā, klusībā lādēdamies un sodīdamies par neveiksmēm.
Te Roberts izdzirda savādu skaņu. Pārsteigts viņš pagriezās apkārt. Viņam blakus sēdēja čigāns, pret klinti atspiedies, bet stings un nekustīgs — aizvērtām acīm.
Savādā skaņa atkārtojās — tā bija spēcīga krākšana.
Roberts bija sajūsmināts.
Vecais, — viņš pusbalsī sauca, — vecais!
Nekādas atbildes.
Vecais, vai jūs nedzirdat, — Roberts vēlreiz sauca.
Krākšana kļuva stiprāka. Tad Roberts saņēma drosmi. Viņš ātri
aplika roku ap apdullināto un, spēcīgi viņu paceldams, ienesa veco vīru alā.
Kāds prieks! Vecais sulainis vēl tikko spēja valdīties, kad viņš kādā alas iedobumā ieraudzīja vāji degošu lampu.
Turpat blakus viņš ieraudzīja sava veida guļamvietu, kur gulēja skaista, bāla meiča. Tā bija Lida. Roberts gribēja iekliegties aiz prieka, bet laikus vēl apdomājās un nometa čigānu uz žagaru un sūnu migas.
Tagad Roberts tuvojās savai jaunajai pavēlniecei.
Tā ir viņa, — tas no prieka kā piedzēries murmināja, — ha, tā ir viņa, gluži pēc mātes, jā, tā ir man jauna pavēlniece, o, viņa līdzinās eņģelim.
Bet Roberts apdomājās, ka viņam vēl šonakt daudz darba priekšā, viņam Lida jāņem līdz. Kaut tik viņa nepamostos.
Te viņam iešāvās prātā doma.
Roberts tūliņ redzēja, ka Lida atveseļojas, drusciņ ungāru vīna tai nekaitēs, arī miega zāles nav bīstamas.
Un drusku vīna bija vēl pudelē. Atri apņēmies, Roberts nometās uz ceļiem pie gulētājas. Viņš izvilka pudeli.
Kāds prieks, Lidas lūpas bija sausas, viņai acīmredzot slāpst, nav šaubu.
Roberts ātri ielēja vīna atlikumu biķerī, no kura tas pats nebija dzēris, un pielika to pie Lidas karstajām lūpām.
Vai nu viņa domāja, ka kāds kopējs tai pasniedz spirdzinājumu, vai citādi, bet viņas lūpas saņēma vīnu, kamēr zīda plakstiņi pat nepacēlās.
Ak, tagad es esmu uzvarējis, — Roberts domāja, — viņa ne- atmodīsies, nekliegs arī.
Pie viņas guļasvietas viņš sakņupa, gaidīdams, līdz dzirdēja, ka Lidas elpas vilcieni kļūst arvien dziļāki.
Tagad dzēriens ir iedarbojies, — Roberts domāja, — ak, Dievs, dodi man spēku — svētā jaunava, sargā mani, lai es savam pavēlniekam varu ielikt meitu rokās.
Vecais sulainis paskatījās apkārt. Viņš ievēroja kādu mēteli, kas varēja piederēt Bertai.
Vecais sulainis ātri paņēma mēteli un rūpīgi aplika ap Lidas augumu.
Tad viņš pacēla daiļo meiteni.
Lida nebija nekāda mazā, un Roberts tūliņ manīja, cik viņa smaga. Ar tādu nastu viņš tālu vis nevarēs tikt. Bet atpakaļ — ceļa vairs nebija. To viņš ari nevēlējās.
Uz priekšu, uz priekšu, — vecais murmināja, — es riskēju ar visu, lai glābtu jauno pavēlnieci.
Ar lepni paceltu galvu viņš nesa iemidzināto čigānam garām uz alas izeju. Ārā bija satumsis.
Vecais vēl kādu brītiņu klausījās, iekams atstāja alu.
Viņš pārliecinājās, ka te nav uzstādīti posteņi, jo, kamēr Zārbergs bija projām, čigānos atkal bija ieviesusies bezbēdība.
Tā Roberts ar savu skaisto nastu netraucēts iekļuva mežā.
Drīz viņš Lidu nesa caur biezokni, sargādams viņu no zaru pieskārieniem.
Bet Roberts tomēr juta. ka uzņēmies briesmīgi grūtu uzdevumu.
Nakts bija ļoti silta, gaiss bija smags, viņš sāka jau apkūst un atradās tikai nelielu gabaliņu no čigānu nometnes.
Te uzreiz Roberts apstājās.
Kas tas bija, — viņš klusām murmināja, — vai šāviens.
Jā, viņš nemaldījās, tas bija signāls, sauciens no čigānu nometnes.
Vai viņa bēgšana būtu atklāta?
Bet tas taču nebija iespējams. Vecais tagad steidzās uz priekšu, cik kājas nesa. Viņš skrēja ātrāk, bet elpa kļuva arvien smagāka.
Vienmēr vēl skanēja saucieni.
Te Robertam likās, it kā tie jau atskanētu no visām pusēm.
Nav šaubu — tie pavairojās.
Vai viņš jau būtu aplenkts? Vecais nemaz nesaprata, ko domāt, jo bija taču par tumšu, lai saskatītu pēdas.
Viņš ciešāk satvēra Lidu un skrēja ar viņu caur biezokni, kamēr saucieni atskanēja arvien tuvāk.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Desmita burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Desmita burtnīca
366. nodaļa briesmīgā vēsts
Lips Tulians vēl vienmēr kavējās sagruvušajā «Sand» viesnīcā pie Drēzdenes. Likās, it kā pārdrošnieks pirmo reizi savā mūžā sajustu zināmas bailes, it kā viņš nojaustu, ka pārdrošais plāns atbrīvot Bretbaueru cietīs neveiksmi un viņam pašam būs jāiet bojā.
Cik bieži viņš smējās par šīm melnajām domām. Vai viņš nav Lips Tulians, pārdrošnieks — Lips Tulians, neuzvaramais laupītāju virsnieks?
Jā, tas viņš bija vēl vienmēr, bet melnās domas — tās negribēja atkāpties.
Lips Tulians jau vairākus lāgus bija apņēmies doties pilsētā un atstāt savu mitekli sakritušajā mūra tornī.