Elzbete vairs nezināja, ko iesākt.
Neviļus viņai lamiējās paķert kādu dunci, un pilskungs lādēdamies palaida viņu vaļā.
Tavu traku sievišķi!
Izbailēs Elzbete izrāva dunci no maksts un, kā varone, savu godu aizstāvēdama, stājās uzbrucējam pretī.
Atdod dunci! — neģēlis šņāca.
Elzbete pacēla spožo ieroci.
Atpakaļ, bezgodi, vai arī…
Oho, velns! Skuķe grib mani durt, — neģēlis rūca. — Na, man viņai duncis jāatņem!
Kā kaķis viņš glūnēja uz meiteni, bet Elzbete, saņēmusi visus spēkus, metās viņam virsū tā, ka tas lādēdamies skrēja uz durvīm un, slepenu atsperi piespiedis, ātri izmuka.
Elzbete palika istabā viena un, ceļos nokritusi čukstēja:
Es pateicos tev, mans Pestītāj, no visas sirds pateicos tev, mans žēlotāj, mans glābēj vislielākajā nelaimē!
Aiz durvīm bija dzirdami smiekli.
Neesi jau vēl uzvarējusi, dai|ā meža kaķe. Uz brīdi tu dabūji virsroku, bet drīz es tevi iegūšu, ja ne ar labu, tad ar varu, to es tev zvēru pie visiem elles velniem!
Durvis iedārdējās, tad iestājās kapa klusums. Bet meitene mirdzošajā atlasa kleitā lūdza Dievu palīdzēt tai un glābt no draudošām briesmām.
Te kā ar burvja spēku kristāla spogulis pagriezās sānis; lēnām vērās slepenas durvis.
Izbailēs iekliegdamās, Elzbete uzlēca kājās.
19. nodaļa NAKTS KAPEŅU VELVĒ
Mazās laternas gaisma spokaini apspīdēja kapeņu velvi.
Uz kāda cinka šķirsta sēdēja laupītāju vadonis Lips Tulians un viņam līdzās, pret viņu atspiedusies, Hedviga.
Filip! — viņa lūdzās. — Filip, mīļais, nožēlo savus grēkus! Vēl Dievs tev ir devis laiku griezties ar sirsnīgu lūgšanu pie mūsu Pestītāja, lai mūžībā varam savienoties. Ai, Filip, vienīgais, kam pieder mana sirds, paklausi savas Hedvigas lūgumu! Nāves ēnā jau esam, un nāves ēnā es tevi lūdzu — nožēlo! Nožēlo!
Jaunais cilvēks uzlēca kājās un iesaucās:
Nē, nē, Heda! Savu sirdi es izraušu no krūtīm un atdošu tev, ja tu prasi, bet nožēlot savus darbus un atteikties no zvēresta atriebt nelaimīgo ļautiņu mocītājiem — nē! Līdz pēdējam acumirklim es palikšu tas, kas esmu tagad. Neesmu vairs Filips fon Mengsteins, bet Lips Tulians!
Mīļais, — Hedviga lūdzās.
Lips Tulians bija pārskaities.
Jā. Bet man jāmirst. Jāmirst bez atriebšanās Hradžinas asins- sunim! Lai velns un elle, bet kur paliek taisnība? Vai tad man jā- sapūst neatriebtam ar visu kauna zīmi uz pleca?
Visvarenais Dievs, nepiemini viņam ļaunu, ko viņš savās dusmās izrunā! — Hedviga lūdza.
Atriebšos, atriebšos! — Lips Tulians kliedza, ar savu dzelzs dūri šķirstu kaudzi dauzīdams.
Troksnis. Šķirsti gruva un gāzās, putekļu mākonis izšķīda gaisā, kauli un galvaskausi kaisījās uz klona.
Filip, ko tu dari?
Arī bandīts sarāvās un gribēja steigties pie Hedvigas, te — putekļi izklīda, un viņš pārsteigts iesaucās:
Heda, kāds brīnums! Vai tur, tai vietā, kur stāvēja šķirsti, nav izeja no briesmīgās kapeņu velves?
Filip, vai nu tu atzīsti visvarenā Dieva žēlastību? — Hedviga sauca. — Tas ir mājiens no augšienes. Ai, mans Filip, tas ir pamudinājums uz …
Uz atriebšanos! — viņš iekliedzās. — Un nu es tevi ņemšu līdzi un zajo mežu. Meža dzirnavās vai vecās pils pagrabos es tev ierīkošu jauku ligzdiņu, un mana Hedviga būs mana sirds karaliene — mīla un atriebība! Tas ir mans pēdējais vārds, Heda!
Ak, mans Dievs, kā tas beigsies!
Grāfa Martinica asinis — tad tu būsi brīva un piederēsi man!
Nekad, Filip, lai arī kā tevi mīlu, bet es nevaru, labāk mirstu šai bedrē, nekā to daru!
Bandītu pārņēma sāpīgas jūtas.
Heda, tu mani nekad neesi mīlējusi?
Es tevi nebūtu mīlējusi, Filip? Ņem, saplosi manu sirdi — es nepretošos, un mani pēdējie vārdi būs: lai Dievs tevi svētī, mīļais, lai viņš tevi vada uz taisna ceļa!
Lips Tulians brītiņu uzlūkoja viņu un teica:
Tevi atstāt — nē, nekad!
Hedvigu uz rokām paņēmis, viņš devās pa šauro eju, kur gadu simteņiem cilvēks nebija spēris kāju.
Beidzot tie pa kādām vītņu kāpnēm uznāca augšējā ejā.
Pareizi esam iznākuši; tur ir kāpnes uz sieviešu klosteri.
Atļauj man, Filip, es varu iet pati. Mīļais, laid!
Viņš palaida to. Hedviga apvija rokas ap viņa kaklu un, dedzīgi viņu skūpstīdama, teica:
Dzīvo vesels, Filip, mīļais, es lūgšu Dievu par tevi!
Tad viņa ātri aizskrēja.
Lips Tulians dzinās pakaļ. Klostera baznīcā ieskrējis, viņš atrada to tukšu, jo Hedviga jau bija aizgājusi pa kādām durvīm.
Mirkli viņš palika stāvot un gribēja doties meklēt klosterī, bet mūķenes jau nāca uz rīta lūgšanu.
Viņš devās atpakaļ ejā un dzirdēja mūķenes skandinām :
Lūdz par mums!
20. nodaļa ZĀRBERGS RĪKOJAS
Nometnē bija sākusies šķelšanās. Zārbergs ar bohēmiešiem vienā un Vitorfs ar pārējiem otrā pusē. Jaunais laupītājs velti bija mēģinājis likt klosterī, un nu Zārbergs uzstājās kā vadonis.
No rīta viņš bija izgājis okšķerēt un pārradies ar jaunām ziņām.
Biedri, nāciet visi līdzi, būs laupījums! Kāds bagāts kungs šonakt brauks no Prāgas uz Drēzdeni caur šo mežu. Viņu pavadīs tikai ducis bruņotu sulaiņu, un mūsējo ir liels pulks.
Tad iesim tūliņ! — bohēmieši kliedza.
Vēl nevar, — Zārbergs atteica. — Bagātnieks tikai pēc pusnakts brauks te cauri. Līdz tam mums vēl jāpagudro.
Bet vai jūs jau aizmrisāt, ka virsnieks mums piekodināja pirms viņa atnākšanas neko neuzsākt? — Vitorfs teica.
Jā, to Lips Tulians sacīja gan, bet mums tam vairs nav jāklausa, jo viņš ir miris!