Bet, kad viņš bija tik tālu, tad nāca apdomas un, saviem biedriem par izbrīnu, viņš palika.
Gusti neviens vairs nebija redzējis. Vai viņa atgriezusies kalnos, biezajos egļu mežos?
Lips Tulians nejautāja pēc viņas, un viņa biedri domāja, ka skaistā meiča aizgājusi uz jauno paslēptuvi Fogta zemē.
Pat sargi naktīs nemanīja spokaino ēnu, kas laiku pa laikam klīda ap sagruvušo mājvietu.
Tā pagāja dažas dienas. Jau vairākas reizes Lips Tulians bija pavēlējis saviem ļaudīm nākošā naktī sataisīties ceļā uz Drēz- deni. Bet pavēle arvien bija atsaukta.
— Ko tas gan nozīmē, kas tagad ar laupītāju virsnieku notiek? — tā biedri cits citam jautāja.
Bet Lips Tulians vēl gaidīja ziņas no garā Zamuela un Siklera.
Tās viņš gaidīja ar patiesi drudžainām bažām, jo šoreiz viņš gribēja saķert savu ienaidnieku grāfu Martinicu.
Pat ja Bretbaueram vēl ilgāk jāsmok cietumā, Lipam Tulianam jādabū rokā savs ienaidnieks.
Un tad pienāca ziņas.
Vēlu vakarā vēl tika atvests kāds laupītājs, kas atnesa ziņas no garā Zamuela.
Lips Tulians tam ātri steidzās pretī.
Ko tu jaunu nes? — viņš īsi jautāja.
Na, labas ziņas, virsniek.
Ah — par grāfu Martinicu?
Nē, par to vis ne, bet garais Zamuels atkal izdarījis traku darbu un ar draudiem piespiedis Egeras birģermeistaru visas sievas un meitas palaist vaļā. Sievieši jau visi ir savās mājās.
Pārdrošnieks sarauca pieri.
Vairāk tu man nekādas ziņas nenesi?
Vai ar to vēl nav diezgan, virsniek?
Pēc taviem ieskatiem jā, bet pēc maniem nē. Bet tev taisnība, garais Zamuels rīkojies gudri un pārdroši, man viņš jāslavē. Kur ir meitas un sievas — vai Fogta zemē?
Virsniek, viņas visas nogādāja dzimtenē, garais Zamuels liek vaicāt, vai mums tās atkal vest šurp?
Ne agrāk, kamēr es atļaušu.
Labi — garais Zamuels ari domā, ka sievieši jāatstāj tur, kur tie ir, līdz atkal būs atrasta jauna droša paslēptuve.
To es meklēšu.
Ar to mēs arī rēķināmies, virsniek.
Labi, vai tu gribi palikt še?
Nē, man jānes garajam Zamuelam ziņas.
Labi, tad pagaidi līdz rītam, kad es Zamuelam sūtīšu zīmi.
Ak, kas tur ir laukā?
Lips Tulians bija atkal dzirdējis signālu.
Patiešām, — jauns vēstnieks, — viņš murminaja, — vai Sik- lers man to būs sūtījis — ha, ha, — ziņas no Slēzijas?
Laupītāju virsniekam nebija ilgi jāgaida. Drīz vien otrs laupītajs ienāca istabā bez logiem, ko apgaismoja vienīgi blāva laternas gaisma.
Lips Tulians uzlūkoja vēstnesi.
Tas acīm redzot lielā steigā bija mērojis tālu ceļu.
Viņa drēbes bija aptašķītas, zābaki noplēsti, bet tas nebija nekas sevišķs, jo vēstneši šādā izskatā jau bieži bija ieradušies.
Laupītāju virsnieks vēlreiz ielūkojās vēstneša sejā.
Ko tu nes? — viņš skarbi jautāja, — ja nemaldos, sliktas ziņas, ko?
Laupītājam acīmredzot nemaz nebija patīkami ap , sirdi. ''".
Siklers mani sūtīja, — viņš iesāka.
To es zinu, ko viņš liek paziņot?
Atbildes nebija.
Vai tev ir kāda vēstule? Zīmīte? Runā!
Nekā tamlīdzīga, — bandīts murmināja, — man jānodod ziņojums mutvārdiem.
Ak, tu jau biji viens no tiem ļaudīm, kas aizgāja uz Slēziju,— Lips Tulians sacīja, kādas nojautas mākts. — Saki man, vai redzēji grāfu Martinicu?
Jā, virsniek.
Ak, kā viņš izskatījās?
Ne visai labi.
Vai viņš atkal izveseļojies, viņš jau bija slims?
Tam vairs nekas nesāp, — vēstnesis atbildēja dobjā balsī.
Viņš vēl ko gribēja pateikt, bet Lips Tulians tam aizsteidzās
priekšā.
— Cilvēk. — viņš stenēja, — cilvēk — ko tas nozīmē, grāfs — mans nāvīgākais ienaidnieks… Tas cep elles dibenā, virsniek, tā, tagad es to izteicu, — laupītājs, dziļi elpodams,'atbildēja; .
Mirkli valdīja klusums. Bet tad laupītāju virsnieks ieklepojās tā, ka visiem viņa biedriem pārskrēja drebuļi.
Ko — beigts? — viņš sauca pērkona balsī. — Sis nelietis man izbēdzis? Nē, nē, nekad, saki man vēlreiz — vai viņš beigts?
Jā, tas ir beigts, virsniek, — laupītājā atbildēja, — viņš mira šausmīgā nāvē, astoņas dienas ilgi dzirdēta viņa lādēšanās, trakošana un bļaušana, tik tad sātans aizrāva viņa dvēseli no'dzīves.
Lips Tulians nekā vairs nedzirdēja. Beigts, — viņš dobji murmināja, — ha, es vairs nevarēšu atriebties, nolādēts — nolādēts — elle un sātans, es gribēju.grāfam būt par velnu, sātans, sātans nevarētu būt tik briesmīgs, kā es pats!
Tur nekas nelīdz, virsniek, — vēstnesis sacīja, — augstdzirnu- šo nelieti lepni iezārkoja. Tūliņ trijos zārkos — koka, svina uri alvas. Viens vien zārks šo nelieti nebūtu arī izturējis, viņš jau bija par daudz nekrietns — tādu jau no pašas elles met laukā!
Tas bija kaut kas līdzīgs mierinājumam, bet Lips Tulians neklausījās uz to.
Beigts — beigts, — viņš atkal murmināja. — Es to vairs nespēju aptvert. Es jau viņu dzīvu gribēju saplēst gabalos!"
Laupītāji tagad sagatavojās uz briesmīgu dusmu izvirdumu no sava virsnieka puses, bet šoreiz tas izpalika. Lips Tulians palika gluži mierīgs — tas bija patiešām drausmīgs miers.
Kādu brīdi viņš stāvēja pie durvīm, tad pievērsās laternai.
Abi laupītāji uztrūkās.
Tā jau vairs nebija cilvēka seja, bet satraukta zvēra purns.
Ir labi, — viņš sacīja, — kur grāfs aprakts?
Lignica viņu apglabāja, Annas kapellā, tur jau aprakti daži viņa radinieki.
Labi.
Abi laupītāji redzēja, ka Lips Tulians tiem pamāj iet, un taisījās, lai tiktu laukā, tik neomulīgi tiem bija ap dūšu.
Pirmajam vēstniekam bija jāgaida, jo viņam jau bija jāņem līdzi zīmīte garajam Zamuelam.
Otrs turpretim, kas nekādas tālākas pavēles nebija saņēmis, apņēmās tūliņ iet pie Siklera, kas gaidīja robežu joslā.