Bērni, — sirmgalvis, dziji aizkustināts, sacīja, — viens nav še, kam mēs esam bezgala daudz pateicības parādā. Viņš pielika visas pūles, lai tevi, mans dēls, atsvabinātu, jo bez viņa tu nekad nebūtu izkļuvis no Kenigsteinas.
Tu domā Lipu Tulianu, tēvs?
Jā, pārdrošo laupītāju vadoni. Lai viņš darījis ko darīdams, lai viņš būtu izdarījis vistrakākās laupīšanas — mums tas vienmēr bijis glābējs un palīgs.
Jā, tas viņš bija, — jaunais virsnieks apstiprināja, — vai man viņu tagad neuzmeklēt?
Tam nebūtu nekādas nozīmes, — vecais kungs atbildēja, — ir notikušas savādas lietas, lieli notikumi, Geijersburgu ir ieņēmuši kareivji un pie tam krituši daudzi laupītāji.
Arī Lips Tulians? — Maksis sāpīgi iesaucās.
To es nedomāju, — vecais pulkvedis atbildēja, — starp kritušajiem viņš nav pazīts, bet kopš šīs katastrofas par viņu nekas vairs nav dzirdēts. ,
Viņš vēl dzīvo — droši — viņš dzīvo, — Lida iesaucās.
Kas zina, — vecais kungs atbildēja, — laupītāju dzīvē viss ātri mainās, te bieži nāve pārsteidz cilvēku pilnīgi negaidot, tik ātri un sarauj dzīvības pavedienu.
Nē, viņš vēl būs dzīvs.
Pulkvedis vairākkārt nokrekšķinājās, bet tad viņš pastāstīja par notikumiem Egerā, kur garais Zamuels tik noteikti pieprasījis sagūstīto sievu un meitu izdošanu.
Tas man liek domāt, — viņš piebilda, — ka, ja Lips Tulians būtu dzīvs, viņš katrā ziņā pats būtu parakstījis vēstules.
Bet viņš taču jau varēja atrasties citur?!
Iespējams jau ir, bet, ievērojot to, cik šī lieta svarīga, varēja domāt, ka Lips Tulians pats ies uz Egeru. Nu, cerēsim to labāko, es pats personīgi dziļi nožēlotu šī neparastā cilvēka nāvi.
Tāpat kā es, — Maksis dzīvi piebilda.
Es vēl gribu par viņu dzirdēt, — Lida dzīvi iesaucās, — es gribu savu draudzeni Elzbeti aicināt uz Greifensteinu.
Jā, Elzbeti, — Maksis murmināja, kuram Kilians šurp braucot jau visu bija izstāstījis, — Elzbete — o, mana Lida, tad tev vajadzēs, ja Dievs dos, vēl ilgu laiku viņu pieciest.
Ko tu runā, Maksi, es tevi nesaprotu. Kur ir Elzbete?
Jaunais vīrietis pamāja augšup. Lida nu viņu saprata un, skaļi
raudādama, paslēpa savu asaraino seju pie viņa krūtīm.
Elzbete, mana nelaimīgā Elzbete.
Bet tad viņa uztrūkās.
Bet kā viņa mirusi, Maksi, un kad, es visu gribu zināt.
Tagad nē, mana mīļā, — jaunais vīrietis atbildēja, — to es tev pastāstīšu vēlāk, — tad, kad tu būsi mana mīļā sieviņa — jā, tad tu uzzināsi arī pēdējo.
Lidai vēl asaras negribēja mitēties. Bet asajās sāpēs jau atkal iezagās saulainās mīlas laimes smaids. Un Lida smaidīja atkal. Un ārā, pagalmā un koridorā — tur pulcējās apkalpotāji — tur, cik vien ātri iespējams, sanesa svaigas egļu skujas, zaļus zarus, puķu vītnes un vainagus. Pilskunga meita taču bija atgriezusies, nu vajadzēja veco pili izpušķot — pili, kurā tik ilgi nebija redzēta jautra, bezbēdīga dzīve. Tagad laime pilī atkal bija ievākusies uz jaunu dzīvi.
Cik nu vairs ilgi, — kalpotāji un meitas teica cits citam, — cik nu vairs ilgi, kad būs jautras kāzas. O, tad nāks laimīgas dieniņas, tad arī mūsu vecais kungs atkal smiesies jautri un rotaļāsies ar saviem mazbērniem.
370. nodaļa DRAUSMĪGĀS MŪKU ISTABIŅAS
Nu, kur tad paliek mans viesis no Šlēzijas? Viņa sulaini arī vēl neesmu redzējis. Vai tie abi būtu tā noguruši, ka gulētu līdz gaišai vēlai dienai?
Tā pie sevis murmināja «Zelta lauvas» viesnīcas saimnieks un vairākkārt piegāja pie loga un paskatījās pāri uz drūmo klostera ēku. Tur nerādījās neviens cilvēks.
Hm, — saimnieks norūca, — es vēl kādu stundas ceturksni pagaidīšu, ja tad šlēzietis vēl neieradīsies, tad sūtīšu kalponi, lai apjautājas, kā būs ar brokastīm.
Saimnieks aizgriezās no loga un sabozies uzlūkoja jauno, stalto sievieti, kas čakli rīkojās aiz letes.
Annai es vakar nolasīju pamatīgu sprediķi, — saimnieks norūca, — bet tas maz ko līdzēja. Meitene pirmo reizi parāda savu gribu, oho — es no sākuma stipri saskaitos. Tā, lūk, vēl trūka, ar šadu lupatlasi mesties dzīvē, Anna var apprecēt bagātu vīru.
Tā pie sevis ņurdēdams, saimnieks staigāja šurp un turp pa istabu.
Kas tad te to galdu sagraizījis? — Te viņš uzreiz uzsauca savam jaunajam radiniekam. — Panāc šurp, vai tu to neesi redzējis?
Kārlis tuvojās saimniekam. Jā, tur uz galda bija redzamas dažādas zīmes — tie nebija burti, un to nozīme bija mīklaina.
Vai tu to nemanīji? — saimnieks errīgi uzsauca, — kas vakarvakarā še ēda?
Tie vīri, kas nevēlējās palikt pa nakti, — Kārlis atbildēja, ar skumjam iedomādams, ka staltais vīrs ar apsieto aci bija apjautājies par viņa likteni.
Tā, tā, — saimnieks errojās, — te nu bija. Vai es vienmēr neteicu, lai tu visu pieskati? Tagad skaistais, jaunais galds ir sagraizīts, tas ir skandāls, bezkaunība!
Kārlis klusēja. Ko viņš uz to varēja teikt? Galds jau bija vecs, niecīgie iegriezumi tikko saredzami. Bet viņš zināja, ka saimnieks katrā gadījumā meklē ķildu, lai viņu, cik ātri vien iespējams, aiz- dabūtu projām no mājas. Šodien bija trešdiena — sestdien viņam bija jāatstāj māja — ar Annu tad vairs neredzēties. Tas bija nežēlīgi. Kārlim gan bija droša, paļāvīga sirds, bet nu tomēr tā bija pielijuši smagmes. Anna savam tēvam bija paklausīga meita, saimnieks — kaislīgs, ātrs cilvēks, kas savu maigo bērnu bieži vien tiranizēja. Kad viņš, uz savu tēva varu balstīdamies, prasīja, lai Anna viņam paklausa — lai viņa izvēlas citu vīru, tad Anna viņam pretī runāt nedrīkstēja. Sī doma Kārli noveda vai līdz ārprātam.