Выбрать главу

Resnais kungs saucās Freidenbergs, Elzbetes pavedēja krusttēvs, bet jaunā dāma bija viņa meita Libuše.

Man gribas zinā-t, kā Teodors mūs uzņems, — meitene sacīja.

Kā, mans bērns, — ar izplestām rokām. Teodors zina, ka es esmu bagāts; viņš ir ļoti izšķērdīgi dzīvojis, viņš tevi, Libuše, ar lielāko prieku centīsies iegūt.

Meitene sarāvās.

Tu zini, bērns, ka mūsu kārtas jaunekļi tikai tad kļūst krietni vīri, kad pirmie ragi ir aplauzti. Un tāds gadījums ir arī te. Ar Teodoru tu dzīvosi laimīgi.

Bet ja viņš nelabojas un nemīl mani?

Nu, par to gan es nešaubos. Un par to, ka viņš dzīvos prā­tīgi, es nemaz neraizējos. Tu esi sava tēva cienīga meita un pratīsi viņu savaldīt. Par to es neraizējos. Teodoram ir īstais laiks meklēt prātīgu sievu. Redzi, bērns, tavs brālēns neprot savus ļaudis kalpi­nāt. O, tad es nebūtu pilskungs, ja zemnieki man nekalpotu! No agra rīta līdz vēlam vakaram es lieku tiem strādāt. Un, ja tie pre­totos, — nu, vai tad pātagu trūkst!

Kad es būšu Teodora sieva, viss iegrozīsies citādi. Vispirms viņam jāatmet palaidnīgā dzīve, un pilī es būšu valdniece. Teodors nav stūrgalvis, un es drīz iekārtošu, ka zemnieki maksās un pildīs savas klaušas. Vai tu, tēt, neatceries, kā es pati ar pātagu iemizoju pretīgos ļaudis?

Resnais kungs pasmīnēja:

Kā nu es to būtu aizmirsis, bērns. Tu esi Freidenbergu cilts īstā atvase, un es ar tevi lepojos, mana daiļā Libuše!

Meitene skatījās pa logu un teica:

Ārā ir tumša nakts. Kādēļ mēs, tēt, nebraucām dienā?

Tādēļ, ka Prāgas tuvumā ceļš ir drošāks. Tālāk uz ziemeļiem brauksim pa dienu. Tur dauzoties apkārt dažādi klaidoņi, un mums ir jāsteidzas!

Vai laupītāji?

Nu ja. Bet dienā tie nedrīkst rādīties. Mūsu gubernators grāfs Martinics, kurš šodien aizceļoja uz Vīni, visu apkārtni ir iztīrījis!

Vai grāfa sieva vēl nav atrasta?

Nē, mans bērns. Dievs to zina, kur skaistā Hedviga fon Tuna palikusi, varbūt ir jau mirusi. Es dzirdēju, ka grāfs Vīnē apskatī­šoties pēc citas sievas.

Tam es, tēt, neticu. Grāfs Martinics neliksies mierā, kamēr atradīs Hedvigu. Viņš domā, ka viņa . . . Klau, tēt, kas tas bija?

Pūces balss, mans bērns!

Tas tā savādi skanēja. Un mēs esam mežā.

Nebaidies, te mēs esarn tikpat droši kā Prāgā, un tev nav . ..

Beidzamos vārdus viņš nedabūja izrunāt; kāds sulainis ieklieg­damies nogāzās no zirga.

Resnais kungs atrāva logu un sauca:

He, kas te notiek?

Padodieties, — skanēja atbilde. — Atdodiet ieročus, citādi jums klāsies tāpat kā jūsu biedram!

Laupītāji! — Libuše iekliedzās.

Viņa ieraudzīja skaisto jaunekli greznā mednieka apģērbā; tas stāvēja mežmalā, un viņam blakus — pulks šauteņu stobru, vērsti ceļotājiem pretī.

Padodieties, citādi jums beigas'L

Šaujiet! — resnais kungs pavēlēja sulaiņiem.

Sulaiņi šāva, bet nevienam netrāpīja.

Ja' jūs citādi negribat, tad … — Norībēja šāviens un otrs sulainis izvēlās no segliem. — Es pavēlu atdot ieročus. Es esmu Lips Tulians!

Kučierim izkrita groži no rokām. Sulaiņi nometa pistoles un lūgdamies atdeva dunčus. Pāris acumirkļos tie jau sasieti gulēja zemē.

Vediet viņus mežā! Uz ceļa neko neatstājiet! Karieti uz tuvāko klaju! Nu, tūliņ! Mums jāsteidzas!

Pavēle bez kavēšanās tika izpildīta. Lips Tulians gāja blakus ratiem, kuros, rokas žņaudzīdams, sēdēja fon Freidenberga kungs.

Jā, nu tu smilksti un drebi. Es tevi pazīstu, resnais muižniek, grāfa Martinica kalps. Tu biji klāt, kad mani mocīja fon Tuna pilī!

Kariete apstājās. Lips Tulians atvēra durtiņas. Resnais kungs izmisis sāka lūgties.

Mīļais kungs, žēlojiet mani, es jūs lūdzu Kristus un svētās Dievmātes vārdā! Neaptraipiet savas rokas ar mūsu nevainīgajām asinīm!

Fon Freidenberga kungs, ar saviem nabaga zemniekiem jūs gan lietojat citu valodu.

Resnais kungs kļuva bāls, tagad viņš pazina runātāju.

Svētā Dievmāt, jūs, Filip fon Mengstein!

Filipa fon Mengsteina vairs nav. Es esmu Lips Tulians. At­dodiet vērtslietas, kas jums ir klāt! Tūliņ!

Naudas un vērtslietu man ir maz, — resnais atbildēja.

Laupītji jau sāka kurnēt. Lips Tulians pavēlēja būt mierīgiem.

Tikai Zārbergs spiedās tuvāk un teica:

Viņš melo. Nauda viņam ir klāt, paglabāta. Un es deru, ka arī jaunkundzei ir dārgumi. Viņiem jāizģērbjas, arī skuķei; tas būs kaut kas priekš mums.

Libuše saprata Zārberga vārdus. Viņa pazina laupītāju, un augstprātības vaibsti izzuda no viņas sejas. Lūgdamās tā pacēla rokas.

Žēlojiet mūs, mēs jums nekā ļauna neesam darījuši!

Lips Tulians saslējās.

Nekā ļauna neesat darījuši, ha! Vai tad man būs jāatgādina Tuna pils, kur jūs smīnējāt, kad kāds jauneklis tika mocīts. Kas tad man tagad liedz darit to pašu!

Apžēlojieties! — resnais kungs vaimanāja. — Mēs esam beig­ti, mūs nogalinās!

Lips Tulians tam nepiegrieza vērību. Viņš pagriezās pret ratiem. Libuše bija izkāpusi un stāvēja viņam blakus. Viņa uzmeta tam lūdzošu skatu.

Jūs esat kavalieris!

Reiz gan tāds biju, bet tagad esmu Lips Tulians, laupītāju vadonis!

Jūs taču mani žēlosit, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu!

Lips Tulians neatbildēja, bet pavēlēja ļaudm pārmeklēt ratus. Bandītiem tas divreiz nebija jāsaka. Steigšus viņi ieklupa ratos un izmeklēja beidzamo kaktiņu. Un ne velti — Zārbergs izkāpa ar smagu naudas maku rokās.

Ha, ha, ha, te ir nauda, un, lai man galvu norauj, ja kungam un meitai nav klāt paslēpti dārgakmeņi. Lai viņi izģērbjas, mums jāizmeklē.

Skuķe drebēja kā apšu lapa.

Novelciet drēbes! — Zārbergs turpināja. — Viņi ir dārgakme­ņus paslēpuši. Drēbes nost! Ja ne, mēs paši tās norausim jums no muguras!

Libuše ievaidējās.

Kāds bohēmietis bija sagrābis viņu un ieķērās tai ņieburā.