Tagad bende pacēla zibošo zobenu.
Garīdznieks skaļi lūdza Dievu, bet Lips Tulians ne acu plakstiņu nepakustināja.
Tad zobens šņākdams šķēla gaisu, augstu uzšāvās tumša asiņu strūkla, un smilšu kaudzē pie krēsla noripoja bīstamā laupītāju virsnieka galva.
Ātri tika atraisītas siksnas. Bendes kalpi steidzās notiesātā ķermeni kopā ar galvu ietīstīt rupjā linu audekla gabalā, ko tie bija turējuši gatavībā, — un tagad drausmīgo saini aizvilka pie malas.
Tagad mani, tagad mani, — Guste sauca uzplīdamās, — lai manu kaklu pāršķeļ zobens, kas patlaban dzēris mīļākā asinis.
Tiesneša mājiens lika bendem izpildīt skaistās meičas gribu.
Mani nevajag piesiet, — Guste sauca, ātri nosēzdamās asinīm aptraipītā krēslā, — es pat plakstiņu neparaustīšu.
Bet viņai tomēr ātri jo ātri apjoza siksnas ap kairo stāvu un pilnīgajām rokām. Garīdznieks atkal lūdza Dievu, zobens atkal šņākdams šķēla gaisu, un Gustes galva, dobji atsizdamās, noripoja asinīm piešķiestajā smilšu kaudzē. Tagad arī skaistās meičas ķermeni ātri ietina linu drānā un pielika laupītāju virsnieka līķim blakus.
Tad nāca Ekolda un Bretbauera rinda. Lepni, bez bailēm tie gāja nāvē, bet viņu ķermeņi netika ietīti, un bendes tos vilka pie rata.
Nodaļa
396. nodaļa KUR PALIKUSI «MELNĀ GVARDE»?
Briesmīgā izrāde bija galā. Pūlis lēnām izklīda, bet visur dzirdēja slavējam laupītāju virsnieka vīrišķo skaistumu un daiļās meža dzirnavnieka meitas kairo pievilcību. Nāves sodu izpildīšanu neviens nebija traucējis, «melnā gvarde» nebija rādījusies, un gandrīz neviens nepamanīja, ka divi vīri uzmanīgi vēroja, kā Lipa Tuliana un Gustes līķus aizvāca no paaugstinājuma. Apakšā, paaugstinājuma pakājē jau bija izraktas divas dzijas bedres, un tur ātri ieguldīja sakropļotos līķus. Tad nogalinātajiem uzbēra virsū zemes un, kad tas bija noticis, tad arī bendes sekoja atlikušajiem karavīriem, atstādami «Sanda» laukumu.
Jā, bendes ar saviem pavadoņiem steidzās, cik ātri vien varēja, jo viņi baidījās, ka Lipa Tuliana ļaudis vēl tomēr neuzbrūk. Bet viss bija mierīgi. Grāfam Flemingam tika ziņots, ka nāves sods izpildīts, bet ministrs šo ziņojumu uzklausīja ar drūmu seju, jo viņš baiļojās par savu dzīvību un domāja, ka atlikušie laupītāji, kaut arī bez vadoņa, viņam tomēr var atriebties.
Pirmo reizi savā neaprobežotajā varenībā Flemings domāja apmeklēt savas muižas Prūsijā, jo Drēzdenē tam tagad patiešām bija bailes dzīvot. Lipam Tulianam gan bija izpildīts nāves spriedums, bet Flemings nebija apmierināts, jo būtu labprāt redzējis, ka viņa nāvīgais ienaidnieks beidzas moku nāvē pie rata. Bet pret valdnieka pavēli nekas nebija iebilstams — ja jau Augusts Stiprais bija pavēlējis, tad viņš gribēja arī redzēt savas pavēles izpildām.
— Tiklīdz svētki būs garām, es aizceļošu, — Flemings pie sevis sacīja. — Es nemaz neticu mierīgai dzīvei, šī klusuciešana no laupītāju puses ir tieši drausmīga. Tiklīdz karalis ar grāfieni aizceļos uz Pilnicu, es apmeklēšu savas muižas Prūsijā.
Drošības sargu skaits pilī tika divkāršots. Vesels karapulks apņēma ministra pili, tā ka pat pele nemanīta nevarēja iezagties pilī. Bet šāda modrība bija lieka, jo nerādījās neviena aizdomīga persoīna. Lipa Tuliana «melnā gvarde» līdz ar virsnieka nāvi likās izkaisīta visos vējos.
397. nodaļa LAUPĪTĀJU VIRSNIEKA PĒDĒJĀ GRIBA
Pēc karstās, tveicējošās nāves soda izpildīšanas dienas sekoja vētraina nakts. Un te nu soda vietas tuvumā sākās kustība, tumšas ēnas iznāca no meža un līda uz drausmīgā «Sanda» laukuma pus.i Tie bija divi vīri ar lāpstām pār pleciem — divi cilvēki.
Cst — cst —še viņam jāguļ, Zamuel, — čukstēja kāda balss,— es iztālēm novēroju, ka virsnieku te apraka.
Tev droši vien taisnība, Sikler, tūliņ ķersimies pie rakšanas. Jā, tie bija Lipa Tuliana uzticamākie biedri, garais Zamuels un
Siklers.
Kā tam tā bija jānāk, — milzis caur zobiem čukstēja, iedurdams lāpstu, — elle un velns, — es nebūtu ticējis, ka līdz ar virsnieka sagūstīšanu «melnā gvarde» tā izklīdīs uz visām pusēm kā aitu bars, — viņš, rūgti iesmiedamies, piebilda.
Tev taisnība, — Šiklers drūmi sacīja, — šie puiši nebija noturami. Viņi domāja, sak' — nu jau visam beigas un izklīda, lai katrs atsevišķi ietu pa Bohēmijas ceļiem laupīdams. Nu, šis prieciņš nebūs ilgs, gan redzēsi, Zamuel, pāris mēnešos lielākā daļa jau būs pakārti.
Lai viņi skrien, gļēvuļi tādi, — milzis errojās, — jā, Šikler, mēs abi esam pēdējie, kas virsniekam palikuši uzticīgi. Bet mēs taču nespējām viņu atsvabināt.
Nē, tas nebija iespējams, mēs tikai varam izpildīt viņa pēdējo gribu.
Gluži pareizi, viņš jau tev rakstīja.
Tu visu dabūsi zināt, kad nogādāsim līķi tur, kur Viņš vēlējies gulēt, — garais Zamuels atbildēja, — bet tagad raksim.
Siklers vietu bija labi ievērojis. Jau pēc neilga laiciņa abi laupītāji Uzdūrās kādam priekšmetam — cilvēka ķermenim, kas bija ietīts linu drānā.
Abi vīri ātri izcēla drausmīgo nastu no bedres un atsedza linu audeklu. Redzēt neko nevarēja, jo nakts bija ļoti tumša, bet Siklers, lai pārliecinātos, aptaustīja galvu, kas gulēja pie kājām.
. — Virsnieks, — viņš svinīgi sacīja, — Zamuel, tas ir mūsu vadonis, ak, kamdēļ tam tā bija notikt!
Zamuels izdvesa kādu savādu skaņu, kas izklausījās kā ar varu apspiests šņuksts.
Kā es viņu brīdināju, — viņš sacīja, — bet viņš jau nebija noturams, viņam bija jāiet uz Drēzdeni. Es paredzēju nelaimi, tagad ir par vēlu.
Siklers atkal satina drānu ap sakropļoto līķi, kamēr Zamuels ātri aizmeta bedri.