Apžēlojieties! — viņa lūdzās.
Laupītāji smiedamies taisījās izpildīt savus draudus. Lips Tulians stāvēja iesānis. Likās, ka viņš grib Libuši pamest viņas liktenim. Laupītāji jau saplēsa viņas dārgo ņieburu.
Tad viņa ar varu izrāvās un, vadonim piesteigusies, sāka lūgties:
Glābiet mani, Dieva dēļ!
Lips Tulians uzmeta lūdzējai satumsušu skatu un teica:
Es jūs pazīstu, skaistā Libuše fon Freideberga. Tagad jūs lūdzaties žēlastību. Bet vai jūs iežēlojāties par saviem apakšniekiem, kad tos par niecīgāko pārkāpumu plītējāt ar jājamo pātagu?
Žēlastību! — Libuše lūdzās. — Es esmu gan noziegusies. Bet mans liktenis ir grūtāks par nāvi. Esiet līdzcietīgs un apturiet savus ļaudis! Mans tēvs jums bagātīgi samaksās!
Neparko! — Zārbergs atteica. — Atpirkšanās naudu tā kā tā jādabū! Bet kur paliks briljanti? Biedri, izģērbiet viņu!
Libuše iekliedzās, jo Zārbergs to bija sagrābis aiz matiem un vilka zemē.
Lūdzu jūs tās vārdā, kuru jūs mīlat, — apžēlojieties, glābiet mani!
Laupītāji atkāpās, jo Lips Tulians metās starpā, pavēlēdams meiteni tūliņ laist vaļā. Zārbergs tielējās, ka meitenes briljanti vēl neesot atrasti, un turēja Libuši aiz matiem.
Laid vaļāl — vadonis sauca.
Zārbergs skatījās, kā palīgu meklēdams.
Beidzot Lips Tulians sakampa viņu ar spēcīgu roku un aizgrūda kā salmu kūli.
Nedomā man pretoties! Vēl viens vārds, un es tevi sašķaidīšu! Mana pacietība ir galā!
Zārbergs izgrūda klusu lāstu, bet vadonis to nedzirdēja. Laupītāji stāvēja kā mēmi. Lips Tulians apzinājās, ka viņam nedrīkst pretoties. Saprata arī to, ka laiks ir dārgs un nedrīkst kavēties.
Mums jāiet, — viņš teica. — Desmit vīri lai ved kungu un sulaiņus pa slepeniem ceļiem uz zināmo mežu. Pārējie lai aizved zirgus un pārdod mūsu uzpircējam.
Fon Freidenberga kungs vaimanāja.
Ha, ha, ha, jums bail kājām iet, ko? Nu, tas neko nelīdz, lepno muižniek. Jūsu resnumam tas nekaitēs, lai arī vairākas dienas staigājot, tas drusku sarausies.
Nu, uz priekšu! — viņš pavēlja. — Nakts nav gara. Divi zirgi lai paliek tepat. Un tu, Zārberg, uzvelc kučiera livreju!
Zārbergs paklausīja un, kučiera livrejā pārģērbies, stājās vadonim blakus. Divi jauni laupītāji, sulaiņu livrejās ģērbušies, sēdās uz zirgiem. Lips Tulians deva zīmi doties ceļā.
Mans bērns, mana Libuše, paliksim kopā! — muižnieks vaimanāja.
Neviens to nedzirdēja.
Laupītāji ar gūstekņiem jau devās ceļā. Lips Tulians iecēla Libuši karietē, pats iesēdās blakus un pavēlēja Zārbergam braukt. Abi jātnieki viņus pavadīja.
Lips Tulians aizbrauca. Viens laupītājs bija uz bukas, divi pavadīja bandītu vadoni.
22. nodaļa NOSLĒPUMS
Pa kādu caurumu sienā Elzbete saņēma ēdienu un dzērienu. Viņa drusku ēda, bet dzērienu neaiztika, bīdamās no miega zālēm.
Tā pagāja gara diena un bezgalīga nakts.
Teodors fon Freidenbergs, slepus glūnēdams, bija pārliecinājies, ka Elzbete vīnam nepieskaras. Tādu apdomību no zemnieku meitenes viņš nebija gaidījis. Ka tik viņai nebūtu duncis, viņš domāja, uz kāpnēm apstādamies un klausīdamies.
— Ahā, trakā atkal dzied . . . Bet brīnums, kā Elzbete viņai tik līdzīga … Varbūt nejauša sagadīšanās, bet brīnums ir un paliek!
Viņš skaidri dzirdēja dziesmas pantu:
Uz troņa tu, mans mīļais draugs,
Tev kādreiz piederēja mana sirds,
Tie laiki, draugs, nekad vairs neatplauks;
Tev galvā kronis zvīļo, mirdz,
Man elpa smok un pagurst sirds.
Beidzamajos dziesmas vārdos bija jaušamas dziļas skumjas.
Tas ir labi, ka visi zina — pili uzturas kāda plānprātīgā. Citādi vēl rastos aizdomas. Sasodīts, ka apņēmos viņu sargāt, bet tas vairs nav grozāms. Kaut tak mirtu drīzāk, viņa patiesi mani briesmīgi apgrūtina!
Pilskungs steidzīgi devās uz viesu zāli. Tur bija trīs livrejās tērpušies sulaiņi; viņš pavēlēja tiem sekot. Sie trīs vīri taču varēs atņemt dunci!
Viņi uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie Elzbetes istabas durvīm.
Pilskungs pavēlēja attaisīt durvis un, bagātīgu atalgojumu apsolījis, lika atņemt dunci.
Viņš pats palika koridorā.
Jā, bet kur tad viņa ir? Vai paslēpusies?
Viņi iegāja guļamistabā. Tur Elzbetes nebija.
Vai nav palīdusi zem gultas?
Velti. Arī tur viņas nebija.
Elle un velni, nu vairs nav labi — no šejienes izbēgt taču nav iespējams.
Sulaiņi palika nesapratnē stāvot.
Teodors fon Freidenbergs devās pie loga.
Logu restes bija biezas un stipras, tur izlauzties nebija iespējams.
Vai visi kakti ir pārmeklēti?
Ja tur adatiņa būtu, mēs arī būtu atraduši, jūsu žēlastība.
Sulaiņi brīnījās. Freidenbergs trakoja. Viss velti. Vēlreiz un vēlreiz tika pārmeklētas malu maliņas, bet Elzbetes kā nebija, tā nebija. Neatrisināma mīkla.
Pilskungs saniknojies metās virsū sulaiņiem:
Blēži, jūs viņu esat izlaiduši! Tev bija atslēga, suns, es tev rādīšu …
Viņš sagrāba sulaini aiz rīkles.
Jūsu žēlastība, es esmu nevainīgs, uh, uh, gals klāt…
Pilskungs palaida viņu vaļā un trakodams skraidīja pa istabu.
Lai būtu kā būdams, bet pa durvīm viņa nav izgājusi, — sulaiņi dievojās. — Tur ir kāds noslēpums.
Domājat, kādas slepenas durvis vai eja? — pilskungs jautāja.
— Kas var zināt. Sajā vecajā pilī ir daudz tādu lietu, kas cilvēkam nenāk ne prātā.
Viņi sāka dauzīt sienas un meklēja, meklēja, bet Elzbete kā bija, tā palika pazudusi.
23. n o d a ļ a GODKĀRĪBA UN MĪLA
Beidzot tu atnāci, Kaspar! Kur tu tik ilgi biji? Es jau gribēju sūtīt otru izlūku.