Lips Tulians tikai papurināja galvu. Sī jau nebija pirmā reize, kad viņš atkratījās no gūstītājiem.
Guste apsēdās viņam blakus. Čigāni atkāpās, un viņi palika divatā.
Vai Libuše ir te? —. Guste rūgti jautāja, jo ienīda katru kaut cik glītu meiteni, baidīdamās, ka tā nekļūst virsnieka mīļākā.
Jā, — Lips Tulians atbildēja. — Bet kur pārējie ļaudis?
Tie drīz būs klāt. Mēs jājām briesmīgi ātri.
Lips Tulians, domās iegrimis, skatījās ugunī. Pēc brīža viņš iesaucās:
GustiņT
Ko jūs, virsniek, gribat? Pavēliet, un es klausīšu. Sakiet, ka man jāmirst, un es labprāt iešu nāvē!
Nē, nē, nevis nāvē, jums jādodas uz Prāgu! — viņš teica.
Uz Prāgu?
Jā, uz Svētās Jēzus sirds klosteri. Izliecieties, ka vēlaties nožēlot grēkus un lūdziet, lai jūs ielaiž klostera baznīcā.
Ko lai tur daru?
Es gribu uzzināt, vai kāda jauna mūķene, gaišmate, zilace, naktīs apmeklē baznīcu. Jūs zināt, ka mūķenes pusnaktī ierodas Dievu lūgt.
To es zinu.
Labi, jūs paslēpsities klosterī, es pārģērbšos, un jūs man palīdzēsit tikt pāri klostera mūrim, vai ne?
Gustes acis iezibējās.
Nē, — viņa dobji atteica. — Es lai palīdzu atsvabināt mūķeni un skatos, kā jūs apkampjaties? Nē un vēlreiz nē! Ja jūsu rokas neapkampj mani, tad citai arī šo laimi neredzēt! Es to negribu! Negribu!
«Tavu traku skuķi! Bet es nevaru to viņai ņemt ļaunā, jo zinu viņas mīlu un ciešanas, kaut arī nevaru uz to atbildēt. Tev, tev vienai pukst mana sirds, ai Heda.» — domāja Lips Tulians.
Es darīšu, ko jūs prasāt, — teica jaunā čigānu meitene.
Tu, Lida?
Jā, ja, es iešu uz klosteri. Bušu laimīga, ka varu jums pakalpot. Es darīšu visu, ko spēšu.
Un tavs tēvs, Lida?
Viņš būs ar mieru, to es zinu. Ja vēlaties, iešu tūliņ!
Un es iešu līdzi. Piedodiet, virsniek, ka pretojos. Es darīju nepareizi un pavadīšu Lidu uz Prāgu!
Virsnieks uzmanīgi vēroja abas meitenes.
Lai notiek, — viņš teica. — Bet pēc trim dienām. Vispirms man gūstekne jānodod Vitorfa uzraudzībā!
Lida palocījās un devās uz savu telti, bet Guste uz biezokņa pusi. Tur viņa stāvēja, pret egli atspiedusies, un murmināja:
Mani viņš negrib! Mani, kas var dabūt katru vīrieti, ja grib. Bet viņš, kam ar miesu un dvēseli vēlos piederēt, viņš mani negrib! Tomēr nekas vēl nav zudis. Tagad es zinu, kuru viņš mīl. Tā nav vis Elzbete, nē. Tā ir zilace mūķene Prāgas klosterī, tai pieder viņa sirds. Pacietīšos, pavadīšu Lidu uz Prāgu, ieiešu klosterī un tad … tad skaistā mūķene ieskries cilpā!
29. nodaļa GŪSTEKŅI MEŽA DZIRNAVĀS
Lips Tulians gulēja maz. Tikko svīda gaisma, viņš sāka posties un iegāja teltī. Libuše jau bija piecēlusies.
Fon Mengsteina kungs… — viņa iesāka.
Nav neviena Mengsteina vairs. Nāc, skaistā' Libuše! Iekams lepnā jaunkundze paguva atbildēt, Lips Tulians viņu
izveda no telts. Ārā zviedza un sprauslāja zirgi. Divi laupītāji iecēla Libuši seglos,.kamēr vadonis sarunājās ar Lidu un Gusti.
Gaidiet, līdz būšu atpakaļ! — viņš pavēlēja čigāniem. — Par to es jums samaksāšu. Bet sargieties no šejienes aiziet!
Mēs paliksim! —• tie, cepures vicinādami, atbildēja. Pārējie laupītāji palika nometnē, tikai Zārbergs ar vēl kādu
devās līdzi. Pēc vairāku stundu ātra jājiena viņi sasniedza meža dzirnavas.
A, viņi jau ir priekšā. Vitorfs ir centies!
Vai man te vajadzēs palikt? — Libuše bailīgi jautāja.
Jā, — virsnieks atbildēja. — Nav jau gan nekāda ala, bet zināms — bez kungu galda būs jāiztiek. Taču svaiga maize, gaļa un avota ūdens būs papilnam!
Ienāca Vitorfs, stipri uztraucies.
Virsniek, Elzbete pazudusi, jau pirms dažām dienām!
Vai aizbēgusi? Vitorfs paraustīja plecus.
Es izsūtīju meklētājus. Ceru, ka tie drīz atgriezīsies.
Lips Tulians sniedza draugam roku un, zinādams, ka Vitorfs interesējas par Elzbetes likteni, vairāk nerunāja.
Vai gūstekni tā varēja aizvest, ka neviens nemanīja?
Jā, virsniek, es dabūju ratus, jo viņš nevarēja'tikt uz priekšu. Pēc tam braucām dienu un-nakti un tikai pirms pāris stundām ieradāmies te.
Labi, Vitorf. Aizved_ Libuši drošā vietā un parūpējies par visu, kas viņai vajadzīgs. A, tur jau nāk dzirnavnieks!
Tu gan par daudz labi apsargāji meiteni, veco līdēj! Ko lai nu domā?! Vai es tev neteicu viņu neizlaist no acīm?!
Dzirnavnieks trīcēja.
Piedodiet, virsniek! — viņš teica. — Es lieku savu galvu ķīlā, ka Elzbete nav bēgusi. Par bēgšanu viņa nedomāja. Kur viņai iet? Vai atpakaļ tur, kur viņu mocīja? Nē, viņa arvien sēdēja pie strautiņa; tur redzējām zirgu pēdas, kas liek domāt, ka tur bijuši jātnieki.
Tas vēl ļaunāk. Vai tā tu izliec sargus? Kur tev acis?! Ja meža dzirnavas nāk aizdomās, tad tev beigas.
Dzirnavnieks sāka vaimanāt.
Liecies mierā, gan būs labi! Bet turpmāk uzmanies!
Kur, virsniek, palika mana meita?
Pie citiem, čigānu nometnē. Viņai nekas ļauns nenotiks, un viņa drīz pārnāks.
Dzirnavnieks aizgāja.
Lips Tulians ar Vitorfu devās apraudzīt gūstekni. Durvju sargs atkāpās, un Lips Tulians drošiem soļiem iesteidzās pie fon Freidenberga, kas acumirklī ierāvās sevī un kļuva melns un maziņš.
Nebaidieties, es neesmu rīkļurāvējs!
Mana meita… — muižnieks gaudās.
Gan jūs to vēlāk redzēsit; pagaidām norēķināsimies paši!
Ak, svētā Dievmāte … Kristus žēlīgais!
Nepinkšķiet! Jūsu žēlotājs drīzāk ir velns nevis Kristus. Šajā ziņā jūs esat līdzīgs savam brāļadēlam fon Freidenbergam, kura pils…
Lips Tulians apklusa. Negribot viņš gandrīz izteica, ka Freidenberga pils nav tālu.