Viņa pili es kādreiz apmeklēšu.
Mans brālēns ir godavīrs; viņš manu Libuši vedīs pie altāra.
— Ha, ha, ha, varens pārītis, kad divi cilvēku bendes sadodas
rokās. Jūsu brālēns ir bezsirdis, neģēlis!
Freidenbergs gribēja kļūt rupjš, bet apdomājies cieta klusu. Pēkšņi iedrāzās Vitorfs un bez kāda ievada paziņoja:
Virsniek, es uzzināju, ka skaistā Elzbete ir Freidenbergas pilī. Pilskungs viņu nolaupījis un tur gūstā, gribēdams padarīt par savu kaislību upuri.
Lips Tulians uztraucās:
— Freidenbergas pilī? Ko es teicu? Nu, vai jūsu brālēns nav nelietis? Zināms, tāds ar tādu — znots ar sievastēvu — gluži vienādi!
Freidenbergs vai plīsa aiz dusmām. Bet, apzinādamies savu stāvokli, klusēja.
Vitorf, pagādā mūsu kavalieru apģērbus! Neaizmirsti zobenus un parūkas! Medību svārkus nost! Būsim reiz atkal lepnie švīti!
Vitorfs aizsteidzās izpildīt pavēli.
Lips Tulians uzrunāja veco Freidenbergu:
Nu, lai jums rupjmaize ar pienu iet labi pie sirds. Bez dārgiem vīniem un cepešiem jāiztiek, bet tas jūsu treknajam vēderam nekaitēs!
Tas nav bruņnieciski! Jūs esat Mengsteins, un es prasu bruņniecisku izturēšanos.
Viņš vēl gribēja turpināt, bet Lips Tulians viņu pārtrauca:
Es esmu laupītāju vadonis. Un jūs mani par tādu padarījāt, jūs bagātie, augstprātīgie kungi. Jūs sēžat uz saviem naudas maisiem, bet saviem apakšniekiem liekat badu mirt! Klusē tagad, vai…
Viņš pacēla dūres, un resnais muižnieks pa galvu pa kaklu palīda zem galda.
NeJietis, bezsirdis, nu tu līdīsi pagaldē, bet, kad savus nabaga zemniekus kāvi un mocīji, tad iedomājies nez kas esam! O, kā es ienīstu tevi! Tad jau desmitreiz labāk būt laupītājam.
Laiks ir dārgs, — Lips Tulians teica. — Man jāsteidzas uz Freidenbergu, iekams nav par vēlu!
Viņš izgāja un aizslēdza durvis.
Vitorfs jau ģērbās. Arī Lips Tulians ietērpās bagāta muižnieka kostīmā ar zelta izšuvumiem un jātnieka zābakos ar piešiem.
Saposušies viņi izgāja pagalmā, kur jau gaidīja divi apsegloti zirgi.
Drošie jātnieki izauļoja pa vārtiem, dodamies pretī jaunām briesmām.
30. nodaļa IZŠĶIROŠĀ BRĪDĪ
Atgriezīsimies Freidenbergas pilī, kur atstājām Elzbeti un vājprātīgo tajā brīdī, kad pilskunga sulaiņi ar cirvjiem sāka apstrādāt durvis.
Durvis vēl turējās. Bet cik ilgi? Skaidas šķīda uz visām pusēm, durvis līgojās, un pēc dažām minūtēm tie iebruks iekšā.
Pilskungs" gaidīja lejā, gribēdams Elzbeti tikai tad dabūt savā istabā, kad viņas pretestība būs pārvarēta. Viņš tik tikko spēja valdīties, gaidīdams brīdi, kad Elzbete būs pilnīgi viņa varā.
Brīkšķis, durvis ielūza, un sulaiņi iebruka istabā. Telpa bija tukša. Vājprātīgā, rokas izpletuši, stāvēja guļamistabas durvīs.
Atpakaļ, nelieši, lai neviens nedomā manu bērnu apgānīt! Projām, vai es jums acis izskrāpēšu!
Sulaiņi neviļus apstājās, skatīdamies uz saniknoto sievieti.
Tur viņa ir! — pilskungs sauca. — Ejiet iekšā! Vai jūs no plānprātiņas baidāties? Jūsu taču ir vairāk, gāziet viņai!
Sulaiņi, zinādami, ka saņems labu atalgojumu, neganti kliegdami uzbruka Elzbetes sargātājai.
Sieviete cīnījās ar pārcilvēcīgu spēku kā lauvu māte, kam grib atņemt bērnu.
Kāds sulainis dabūja tādu triecienu, ka nokrita uz grīdas. Brīdi likās, ka sulaiņi ir pārspēti. Bet pilskungs atsauca vēl citus kalpus, un tie ar jaunu sparu uzbruka vājprātīgajai.
Elzbete, redzēdama, ka aizstāvēšanās ir veltīga, izskrēja no paslēptuves un, žēlastību lūgdamās, nokrita pilskungam pie kājām.
Pilskungs, meiteni apkampis, sāka to zobgalīgi mierināt:
Pareizi, mīlulīt, lūdz nu par trako veceni! Viņai nekas ļauns nenotiks, likšu tikai uz dažām dienām ieslēgt dzelžos, kamēr trakums pāries.
Un viņš pavēlēja kalpiem, kas turēja vājprātīgo, ieslēgt to dzelžos. Bet, ja vēl nerimstas — sist ar pātagu, līdz apklust.
Elzbete, līdz nāvei nogurusi, drebēja kā putniņš vanaga nagos.
Pilskungs ienesa meiteni ejā un patlaban gribēja nest to uz savu guļamistabu, kad viņu sveicināja kāda vīrieša balss.
Pilskungs, ieraugot tūvojamies divus lepnus kavalierus, uztraukts apstājās.
Mēs gan jūs traucējam, fon Freidenberga kungs!
Katrā ziņā… — tas stostījās. — Mana jaunā radiniece paģībusi… un…
Neģēli! — kavalieris atcirta. — Tu gribi pavest nevainīgu meiteni? Meli, tā nemaz nav tava radiniece!
Viņš atņēma tam Elzbeti un ielika Vitorfa rokās.
Pilskungs bija tik pārsteigts, ka acumirkli nezināja, ko iesākt aiz kauna un dusmām. Bet apzinādamies, ka viņš taču te ir kungs, sirdīgi uzbļāva:
Ko jūs uzdrošināties! Kas jūs tādi esat?! Kā drīkstat tik apvainojoši izteikties?!
Ienāca sulaiņi. Pilskungs sāka rāties, ka svešinieki ielaisti pilī, kā arī pavēlēja apņemt svešajiem Elzbeti un izmest tos laukā.
Tie kungi teicās esam jūsu draugi, — sulaiņi taisnojās.
Metiet bezkauņas ārā! — pilskungs pavēlēja.
Kādi divpadsmit sulaiņi uzbruka svešajam, bet tas, sagrābis smagu atzveltnes krēslu, trieca ar to sulaiņiem tā, ka krēsls salūza. Sulaiņi, pa grīdu vārtīdamies, kliedza un vaidēja.
Taisieties, ka tiekat! Nosist jūs negribu, bet ejiet tūliņ! — svešais bargi pavēlēja.
Pa to laiku pilskungs bez apstājas raustīja zvana auklu, saukdams visus pilsļaudis palīgā. Tie arī "drīz salasījās koridorā.
Tagad pilskungs jutās drošāk. Viņš atkal pavēlēja atņemt svešajiem Elzbeti un pašus izvest pagalmā sodīšanai. Kalpi .paklausīja un metās svešajiem virsū."Taču pirmais uzbrucējs tika atsists ar tādu sparu, ka četri pieci nokrita zemē, un svešais stājās pilskungam pretī iesaukdamies: ! — Nelieti, vai tu zini, kas es esmu?
Iebrucējs, — pilskungs atbildēja.