Laiks pagāja. Pēkšņi atvērās durvis, ienāca slaida novice, nometās ceļos Kristus priekšā un sirsnīgi, klusi, bez vārdiem sāka lūgt Dievu. Tās seja staroja dievišķā spožumā.
Guste nodrebēja. Izlikdamās Dievu lūdzam, viņa ar labo roku meklēja zem kapuces un no saviem kuplajiem matiem izvilka mazu, bet ļoti asu dunci. To cieši, gandrīz krampjaini rokā sažņaugusi, viņa gatavojās pastrādāt slepkavību.
Hedviga, lūgšanā iegremdējusies, nemanīja, kādas briesmas viņai draud.
Guste sagatavojās kā tīģeris uz lēcienu. Pirksti žņaudza dunci. Acis glūnēja. Un viņa lēni pagriezās uz lūdzējas pusi, gatava pastrādāt velnišķo darbu.
32. nodaļa CīŅA PiI ī
Mežonīgi kliegdami, kareivji metās uz Lipu Tulianu, cerēdami to pārspēt dažos acumirkļos.
Ministrs bija uzdevis ar Lipu Tulianu katrā ziņā izrēķināties, lai tas dzīvs vairs nenāktu tiesas priekšā.
Oficieris, zobenu vicinādams, skrēja Lipam Tulianam virsū, bet tas, ātri izrāvis savu zobenu, atsita oficiera zobenu un uzbrucēju nāvīgi ievainoja krūtīs. Oficieris saļima bez dzīvības.
Vitorfs ienesa Elzbeti iekšā un atguldīja uz kāda sola. Pa pils pagalmu sveikā izkļūt nebija iespējams, tādēļ gribot negribot vajadzēja patverties pilī.
Lipu Tulianu aplenca kareivji, bet viņš ta iegāza tuvākajam ar dūri, ka līdz ar to nokrita vairāki zemnieki. Atņēmis kādam kareivim smago šauteni, Lips Tulians notrieca divus kareivjus. Trešais izšāva, bet lode aizskrēja Lipam Tulianam pāri galvai.
Bet nu viņu apstāja simtiem cilvēku: sulaiņi, kalpi un zemnieki līdz ar kareivjiem, tā ka Lipam Tulianam bija jāatkāpjas un viņš iegāja pilī. Vitorfs bez kavēšanās aizslēdza smagās durvis.
Lipam Tulianam cīnoties ar uzbrucējiem, pilskungs bija izrāvies un paslēpies starp saviem ļaudīm. Tagad viņš komandēja ļaudis un kareivjus.
Pagalmā bija ellišķīgs troksnis: kliedza, vicināja rungas, bet neviens nesaprata, ko īsti darīt.
Pilskungs apsolīja maku naudas tam, kas atnesīs laupītāju vadoņa galvu.
Visi bija ar mieru to darīt, bet neviens neuzdrošinājās pirmais ielauzties pilī.
Toties pili aplenca no visām pusēm, lai bandīti nevarētu izbēgt.
Uz visām, pusēm tika izsūtīti ļaudis pēc palīgspēkiem ,jo mežu karalim katrā ziņā Freidenbergas pilī bija jāatrod kaps!
Kareivji staigāja ap pili glūnēdami, vai laupītāju vadonis kaut kur neparādīsies, lai tad varētu to nošaut.
Pilī iekļūt nevarēja, tad vispirms vajadzētu ielauzt smagās durvis.
Elzbete gulēja kādā telpā uz dīvana,
Ar uzvilktām pistolēm un zobeniem rokā bēgļi gaidīja uzbrukumu. Pilī valdīja kapa klusums.
Pēkšņi pilī atskanēja gaudojošs kliedziens. Un vēlreiz tāds pats kliedziens, tik drausmīgs, ka mati cēlās stāvus.
— Pagaidi mani tepat, Vitorf! Es iešu paskatīties, kas tur ir!
Un Lips Tulians, daudz nedomādams, skrēja uz to pusi, no kurienes nāca drausmīgās skaņas.
33. nodaļa KAISLĪBU DĒĻ
Elbas krastā atradās Pilnicas pils.
Torņos plīvoja karogi. Tresotie sulaiņi skraidīja šurp un turp. Staļļos atradās vislepnākie zirgi, bet palieveņos greznas karietes.
Pilnicas pils arvien bija tā vieta, kuru Saksijas valdnieki ierādīja par dzīvesvietu savām mīļākajām.
So grezno pili jau Augusta priekštecis bija dāvinājis Rohlicas grāfienei, savai daiļajai mīļākajai. Tagad tur uzturējās karaļa mīlule grāfiene Kozela.
Jā, Hilda dzīvoja burvīgajā pilī, par kuras.brīnišķīgo iekārtojumu stāstīja neticamas lietas. Sajā pilī viņa bija kundze un pavēlniece.
Lai gan pils bija iekārtota sevišķi grezni un ērti, HiFdas mjļākā uzturēšanās vieta bija tā sauktais Venus templis, kas bija speciāli iekārtots Rohlicas grāfienes vajadzībām.
Tā bija varena marmora celtne.
Venus templī izskatījās kā īstā pasaku pilī. Visur starp zaļiem zariem atradās dažādas statujas. No zelta lauvu rīklēm marmora baseinos tecēja smaržīgi šķidrumi' it kā aicinādami uz peldēšanos. Taktī šūpojās mīksti ar zīdu apvilkti sēdekļi.
Hilda atradās Mīlas dievietes telpā, izlaidusies uz zīda spilveniem. Caur sniegbalto grieķu apģērbu bija redzamas viņas daiļās formas. Uz .gleznainajām rokām greznojās smagas zelta aproces. Tur viņa gulēja kā pati Venēra.
Un tomēr viņas sejā bija rūpes. Viņa sarunājās ar Kasparu-, kas, pie viņas kājām nometies, apbrīnoja savu pavēlnieci.
Hilda pavēlēja viņam klusēt.
Labi, Kaspar, es zinu diezgan. Mans krusttēvs par mani vairs -neliekas zinis, tādēļ jau arī kļuvu par kūrfirsta mīļāko. Nu, to jau es gaidīju. Bet viņš ir slims un drīz mirs. Bet saki man, vai Filips jau zina, ka es…
Kaspars pazemīgi palocījās.
To es, kundze, nezinu teikt. Izrādās, ka Lips Tulians ir visur un nekur. Saka, ka viņš visur esot redzēts — gan Prāgā, gan Varkalnos, gan pašā Drēzdenē. Iebiedētie |audis redz tikai spokus…
Esmu - pārliecināta, ka viņš atrodas tepat tuvumā. O, kaut viņš būtu sagūstīts, tad es būtu laimīga!
Par to es, kundze, šaubos.
Kādēļ? Gūstītāji taču viņu meklē pa malu malām. Un bagātais atalgojums, kas izsolīts par viņa galvu, pamudinās uz nodevību viņa paša ļaudis.
Tas var būt. Bet ko tas jums līdz? Dzīvu viņu tā kā tā
neredzētu.
Ko tu saki? Man taču ir no kūrfirsta garantija — dokuments ar viņa parakstu!
Kaspars pasmīnēja:
Pareizi, kundze. Bet grāfs Flemings, šķiet, pārliecināts, ka tikai Lipa Tuliana nāve var nākt Saksijai par labu/ jo varenais ministrs ir… — Kaspars vilcinājās.
Viņš ir … nu saki, kas?
Nu, es zinu, ka kareivjiem ir pavēlēts laupītāju vadoni tūliņ nogalināt!
Hilda iekliedzās.
Tad tā tiek turēts solījums! Labi, Kaspar, es pateicos par tavu uzticību. Grāfs Flemings ir viltīgs kā lapsa, bet sieviete var būt vēl viltīgāka. Un man karalis uzticas. Lipam Tulianam jādzīvo, un drīz viņš apkamps manas kājas Venus templī.