Iesim pie vārtiem, — Lips Tulians teica. — Svešā neko ļaunu nedarīs.
Es lai savam bērnam darītu ļaunu! Tad jau drīzāk ļaušu sevi gabalos sakapāt. Ejiet, es pati viņu sargāšu!
Lips Tulians ar Vitorfu devās atpakaļ pie vārtiem.
Pagalmā naski rīkojās daudzi vīri.
Par kādu plaisu paskatījies, Lips Tulians viņu skaitu vērtēja ap pieciem simtiem.
Fon Freidenbergs sēdēja zirgā un komandēja dragūnus, apsolīdams izdalīt veselu maku dālderu, ja saņems laupītāju, vienalga — dzīvu vai mirušu.
Kareivji ar cirvjiem skaldīja vārtus, sita un dauzīja.
Ilgi tie neturēs, — Lips Tulians teica. — Tu ej un nolaid sievietes torņa pusē pa logu. Es pa to laiku aizkavēšu uzbrucējus. Kad viņas būs drošībā, gan paši izspruksim!
Vitorfs aizgāja. Lips Tulians sagatavoja pistoles.
Vārtos jau bija izcirsts robs, un Lips Tulians pa to izšāva. Visi tūliņ atlēca atpakaļ.
Lips Tulians smējās:
Tik bailīgi! Ja mani ļaudis būtu te, šie zaldātiņi laistos ko māk!
Pa to laiku atskrēja Vitorfs un paziņoja, ka Elzbete ar svešo sievieti nekur nav atrodamas.
Abi tūliņ devās meklēt, bet nekur tās neatrada.
Beidzot kādā vaļējā logā ieraudzīja virvi. Protams, ka viņas pa to bija aizbēgušas. Netālu no loga Vitorfs atrada Elzbetes lentu. Zaldāti ar cirvjiem bija izgāzuši durvis un, sparīgi šaudami un kliegdami, iebruka pilī. Nedrīkstēja kavēties, un Lips Tulians ar Vitorfu laidās pa virvi lejā.
No pils nu gan viņi bija laukā, bet izbēguši vēl nebija.
Mežs atradās labu gabalu no šejienes; bez tam viņi jau bija . pamanīti.
— Tur viņi skrien! Tur viņi skrien! — dragūni kliedza un dzinās pakaļ.
Lips Tulians ar Vitorfu ieskrēja upmalas kārklos.
36. nodaļa LAUPĪTĀJU MITEKLĪ
Zaļajā meža ielejā vienmuļi klabēja dzirnu akmens. Odens šalca un šķīda tūkstoš pilītēs. Pa jumtu skraidīja balti baloži. Bet šis ikdienišķais miers tomēr bija mānīgs.
Iekšā dzīvoja laupītāji, viņu balsis bija dzirdamas pagalmā.
Augšistabā sēdēja brīvkungs fon Freidenbergs, jo tas bija viņa cietums. Ap viņu laupītāji — sargi.
Viņu pulkā bija arī Zārbergs.
«Kad kaķa nav mājā, tad peles pa galdu!»
Sis sakāmvārds te bija īsti vietā.
Lips Tulians ar Vitorfu bija projām, un godīgākie šodien norīkoti sardzē. Tā nu dzirnavās saimniekoja tikai Zārbergs ar saviem bohēmiešiem.
Aiz gara laika nezinādami, kur dēties, viņi sāka tirdīt un mocīt veco pilskungu, kamēr tas, spēkus zaudējis, atteica, ka vairāk nerunāšot un sūdzēšoties viņu virsniekam. Tie saskaitās vēl vairāk un pavēlēja resnajam kungam staigāt pa virvi. Viņš sāka lūgties, bet laupītāji neatlaidās. Lai tikai staigā, tad varēs izsmieties, kad kritīs.
Pilskungs bija pagalam izmisis. Tad Zārbergs parunāja ar biedriem, un tie izgāja ārā. Kad Zārbergs ar brīvkungu bija palikuši divatā, viņš griezās pie tā ar jautājumu:
Ko jūs apsolāt, ja es jums izgodātu brīvību?
Došu pilnu maku naudas, ja mani un Libuši neaizskartus aizvedīsiet Freidenbergas pilī!
Es padomāšu, ko varu darīt. Ar mani jūs katrā ziņā labāk sapratīsities nekā ar Lipu Tulianu. Tas jūs netaupīs, bet es apmierināšos ar izpirkšanas naudu.
Vai jūs varēsit mani atsvabināt?
Jā gan, bet tad jums jānāk man līdzi, kad iešu. Varbūt, ka jūsu brāļadēls — Freidenberga kungs — izmaksās šo naudu?
Jā, jā, uz vietas!
Labi, jums jādod man vēstule. Ne tagad, bet vēlāk. Gaidiet, kamēr es atnākšu.
Zārbergs izgāja priecādamies, ka garā Zamuela un Lipa Tuliana piekritēju nav mājās.
Viņš pavēlēja sagatavot divus zirgus un sakravāt viņa mantas. Laupītāji paklausīja. Un Zārbergs jau sevi iedomājās kā vadoni.
Zārberga biedri savas mantas jau bija savākuši kādā vietā, kur tās ātri paņemamas. Tikko zirgi bija apsegloti, ienāca Zārbergs ar brīvkungu un viņa meitu Libuši. Tajā mirklī atskanēja pakavu dimdoņa, un Zārbergs kļuva bāls, domādams, ka Lips Tulians atgriežas. Bet tūliņ uzelpoja vieglāk, kad redzēja, ka jātnieks ir garais Zamuels, kas brīnīdamies stājās pretī ceļojumam sagatavotajam pulciņam.
Kas tas, Zārberg? Kā tu iedrošinies vest ārā gūstekņus? Vai tu nezini, ka virsnieks to ir stingri aizliedzis?
Es zinu visu, bet par to man maza bēda. Sie ļaudis nāks man lūdzi, un savu laupījuma daļu es arī paņemu.
Vai traks esi, Zārberg?!
Nē, es neesmu traks, bet gudrs. Man jau apnicis paklausīt, gribu reiz būt kungs. Dod ceļu!
Zamuels ar pistoli rokā iestājās vārtos, ne soli tālāk nelaizdams.
Nākamajā mirklī vajadzēja sākties atklātai cīņai.
37. nodaļa BURVJU TELPAS ZEM ZEMES
Augusts Stiprais vai plīsa aiz dusmām, bet drausmīgā gaudošana no lejas turpinājās.
Izvilcis zobenu, viņš metās lejā. Viņam sekoja Betgers un aiz tā Hilda, šausmu pārņemta kā veļu valstī ieejot.
īsta sveču gaismas jūra pildīja slepenās telpas. Likās, ka pats mīlas dievs te ierīkojis savu mājokli.
Kūrfirsts, zobenu pacēlis, stāvēja telpas vidū.
Brīnums, kas tur var būt? — kūrfirsts teica. Atkal bija dzirdama baigā gaudošana zem grīdas, tieši tajā vietā, kur stāvēja kūrfirsts.
Elles rēgs! — karalis iesaucās. — Es zinu, ka te apakšā ir cieta klints. Te nav ne velves, ne ejas, un tomēr troksnis nāk no turienes. Ko jūs, Betger, par to domājat?
Meistars sataisīja noslēpumainu seju.
Starp debesīm un zemi ir daudz kas, par ko mūsu skolu zinības ne sapņot nesapņo.
Kūrfirsts iesmējās.
Ejiet, Betger, ejiet ar tādām veceņu pasakām! Vai jūs ticat gariem? Vai arī jums pašam ir ar tiem kāds sakars?
Hilda skatījās uz noslēpumaino vīru.
Daba ir bagāta ar noslēpumiem, Betgers atbildēja. — Un kas tāpat kā es, ir ieskatījies tās dziļumos, tas zina daudz ko tādu, ko pasaules bērniem nav labi zināt.