Kūrfirsts atkal iesmējās, bet kļuva nemierīgs, jo arī pats bija māņticīgs. Citādi jau tas nebūtu pieņēmis savā dienestā zelta izgudrotāju.
Kādu brīdi tie klusēja.
Vai te man būs jāiekārto sava laboratorija? — zelta meistars ieminējās.
Nē, mans mīļais, šīs telpas ierīkotas citām vajadzībām. Bet tepat tuvuma ir vieta, kur varēsit netraucēti strādāt. Bet neaizmirstiet, ka tikai ar manu atļauju drīkstat atstāt laboratoriju.
Tad jau savā ziņā es esmu cietumnieks?
Tas ir drošības dēļ. Jūs neesat pirmais zelta meistars, kas gribēja taisīt zeltu. Bet jūsu priekšgājēji bija krāpnieki, tie aizbēga,
Betgers kļuva vēl bālāks.
Un kas ar šiem krāpniekiem notika? — viņš jautāja.
Prasiet Kenigsteinas cietokšņa komandantam. Sie blēži tika pakārti. Bet jums, mīļais, es uzticos!
Es izpildīšu uzdevumu, majestāt, to es pierādīšu, izdarot kādu mēģinājumu.
To var tūliņ, — kūrfirsts apmierināts teica. — Nāciet līdzi! Tepat netālu atradīsim visu vajadzīgo.
Vajadzīgs vienīgi kausējamais katliņš.
Hilda bailīgi skatījās apkārt. Sīs telpas_ viņa jau pazina, jo vairākas reizes te bija ieradušies kopā ar kūrfirstu, bet šausmīgo gaudošanu dzirdēja pirmoreiz.
Kūrfirsts nojauta Hildas bailes.
Nebaidies, mīlulīt! — tas mierināja. — So ķēmu taisītāju es atradīšu un bargi sodīšu. Bet nu nāc! Tu redzēsi brīnumus. Sis Betgers man ir silti ieteikts, un par viņa spējām es nešaubos.
Valdnieks atvēra kādas durvis. Izgājuši pa tukšu koridoru, viņi sasniedza dzelzs vārtus. Drīz arī tie tika atvērti. Parādījās plašākas telpas — laboratorija, ko kūrfirsts bija licis ierīkot jau iepriekšējo zelta meistaru vajadzībām. Tur bija iemūrētas varenas krāsnis un pavardi. Visur mētājās ērmotas pudeles un glāzes, pie griestiem karājās izkaltētas ķirzakas un dažādi kukaiņi.
Vai viss ir kā vajadzīgs? — kūrfirsts jautāja.
Tik labu es nebiju iedomājies. Ja majestāte gribētu drusku paciesties,>tad ar mazu piemēru es pierādītu, ko spēju.
Lai notiek! — karalis atbildēja, un abi ar Hildu apsēdās.
Betgers skatījās apkārt kaut ko meklēdams. Pie sienām karājās
vairāki katliņi. Paņēmis vienu, viņš devās pie valdnieka.
Majestāt, šis katliņš ir tukšs!
To es redzu. Un tālāk?
' Betgers atkal paskatījās apkārt un ieraudzīja lielu dzelzs naglu. To viņš klusuciezdams pasniedza karalim.
Augusts smīnēja.
Vai jūs pataisīsit šo naglu par zeltu?
To es gribu!
Bet klausieties!' Tas mani nepārliecinās. Jūsu priekšgājēji arī prata to izdarīt. Un tomēr tie bija blēži. Tiem šādas zelta naglas atradās kabatā, un viņi tās veikli ielika katliņā. Izdariet kādu citu mēģinājumu!
Betgers stingri skatījās karalī.
Nē, majestāt, — viņš mierīgi atteica. — Es taisīšu šo mēģinājumu, un neviens mani nesauks par blēdi.
Nevērodams karaļa smīnu, Betgers uzlika katliņu uz pavarda un veikli iekūra uguni. Nagla atradās uz sola. Betgērs paņēma plēšas un uzpūta tādu uguni, ka dzirksteles vien šķīda gaisā.
—Majestāt, skatieties — tas ir mans noslēpums! — To teikdams, viņš izvilka no svārku kabatas pudelīti, kurā atradās skaidrs, bezkrāsains šķidrums. Līdz pusei apsmērējis naglu, viņš to iemeta katliņā.
Jūs jau naglu apsmērējāt tikai līdz pusei.
Lai jūsu majestāte pārliecinātos, ka neesmu nekāds krāpnieks!
Karalis purināja galvu.
Uguns zvēroja. - Sarkanas, dzeltenas un zaļas liesmas šāvās ap katliņu uz augšu. No katliņa nāca dobja dūkoņa.
Tad Betgers, augstu pacēlis katliņu, apgrieza to, un liela nagla skanēdama nokrita uz klona.
Brīnums!
Naglas augšgals bija tāds pats — melns un sarūsējis, bet apakšgals mirdzēja un laistījās.
Puse sarūsējušās dzelzs naglas bija pārvērsta par zeltu. [1]
Karalis brīnījās.
Sī ir tā pati nagla, — Betgers lepni teica. — Rādiet to profesoriem, lai viņi izskaidro, kā iespējams zeltu savienot ar dzelzi. Ja to kāds izskaidros, tad, majestāt, lai mani ari pakar!
Labi, es likšu to pārbaudīt. Un, ja jūs manu vēlēšanos izpildīsit, tad no manas žēlastības varat sagaidīt ļoti daudz. Tad apbēršu jūs ar bagātību un iecelšu lielā godā.
Betgers zemu palocījās. Viņš gribēja iemantot lielu godu.
Kad jūs gribat sākt strādāt? — karalis jautāja.
Kad jūsu majestāte vēlas. Tūliņ!
Labi, es došu pavēli. Viss, ko jūs prasīsit, tiks izpildīts.
Karalis zvanīja, lai aicinātu Venus tempļa pārzini. Hilda lēni aizskāra Betgera roku un čukstēja: — Es vēl šonakt gribu ar jums runāt.
Varbūt Hilda gribēja tam uzticēt kādu noslēpumu, vai ari… jā, kas to lai uzmin?
38. nodaļa PIE ČIGĀNIEM
Bija nakts. Tikko bija pārgājis bargs pērkona negaiss. Zibens gaismā varēja redzēt divus vīrus, kas staigāja gar Prāgas ūdens- grāvja mūriem.
Tie bija divi čigānu jaunekļi. No viņu ar zeltu izšūtiem apģērbiem varēja manīf, ka tie pieder pie cilts bagātākajiem.
Tas ir velti, Cambo, ka mēs te ložņājam. Savu Lidu tu neatradīsi! — vecākais teica.
Bet tā es viņu neatstāšu! — Cambo atbildēja.
Nabaga draugs! Ko tas palīdz: mēs taču zinām, ka viņu apsargā cietumā.
Jā, bet viņa nav vainīga. Tāds čigānu bērns jau netiek uzklausīts.
Tas tiesa, tu arī zini, cik necilvēcīgi ar mūsējiem apietas. Lidai ir veca nauda un citas tādas lietas klāt, kuras būs pietiekošs iemesls, lai viņu kā raganu sadedzinātu uz sārta!
Cambo vīstīja dūri.
Lai tikai iedrošinās! Tad es Prāgu aizdedzināšu no visiem stūriem!
Jā, ja nebūtu augsto mūra vaļņu, — otrs atbildēja.