Cambo mīlēja Lidu, un tas, ka viņš nespēja to glābt, satrauca
viņu līdz ārprātam. Viņš gribēja to atsvabināt. Nabaga puisis! Viņš zināja, ka pilsētā nedrīkst rādīties.
Cambo kaut ko murmināja par slepkavību, par asinīm, bet zināja, ka neko nespēj izdarīt. Otrs mudināja doties projām: līdz gaismai te nedrīkstēja palikt.
Zibens atkal apgaismoja apkārtni. Cambo ieraudzīja ūdens grāvī starp niedrēm kādu melnumu. Tas bija gluži tuvu pie malas.
Cambo devās paskatīties, kas tur ir, un biedrs viņu pieturēja, lai viņš neiegāztos dziļumā. Cambo izvilka no ūdens cilvēka ķermeni.
Apvāršņa malā atkal uzliesmoja zibens violetā gaisma, un čigāni varēja apskatīt savu atradumu.
Sieviete … kāda mūķene … noslīkusi! — abi reizē iesaucās.
Jāpameklē, vai viņai nav klāt zelts un briljanti? — pirmais teica.
Iedomājušies, ka te nav visai droši, čigāni apņēmās slīkoni- aiznest līdz mežmalai, kur varēs to pamatīgi izmeklēt. Viņi nesa pārmaiņus. No slīkones drēbēm pilēja ūdens.
Pagāja stundas, līdz viņi sasniedza vietu, kur bija apmetušies, Gusti un Lidu pavadīdami.
Ugunskura gaismā varēja slīkoni labi apskatīt. Viņas skaistums tā pārņēma čigānu prātus, ka tie, visu citu aizmirsdami, domāja tikai par viņu. Un tiklīdz tie pamanīja dzīvības zīmes, tā katrs gribēja izglābto iegūt sev. Sākās strīds.
Nonāca tiktāl, ka abi draugi sāka kauties. Beidzot tie ķērās pie nažiem, bet viņus iztraucēja kāds pienācējs. Tā bija Lidas māte.
Viņa nāca savas meitas dēļ un krietni izbāra Cambo, ka tas tik ātri varot aizmirst Lidu un svešas mūķenes dēļ gribot ar draugu kauties.
To viņa draudēja pateikt čigānu karalim, Lidas tēvam, kas kaušļus neatstāšot bez soda.
Tas līdzēja. Cambo aizsvieda nazi, lūgdams piedošanu un solīdamies Lidu mīlēt. Arī pretinieks nometa nazi.
Čigāniete teica, lai izstāstot visu, kā bijis. Mūķene vēl gulēja nekustīga, un vecā čigāniete rūpīgi viņu aplūkoja.
Nudien, skaista meitene, kas zina, kāds labums mums no tās var būt. Bet par visām lietām jāatsvabina Lida. Cambo, tev būs jāpilda manas pavēles!
— Es darīšu visu, visu, tikai neapsūdziet mani karalim! Tad es esmu pazudis.
Nu labi, es jums piedodu, bet jums jādara, ko pavēlu: tu, Cambo, ej tūliņ uz Prāgu. Te jāpieliek visas pūles, lai tev pašam neizietu plāni. Tev jāpaziņo pilsētas domei, ka kāda skaista mūķene atrodas čigānu varā, un, ja tie Lidai darīs ko ļaunu, mēs par to atriebsimies mūķenei. Gan tad bargie valdes vīri pratīs izturēties apdomīgi.
Cambo apsolīja visu izpildīt.
Un tu, — viņa sacīja otram. — Tu dodies mežā uz to vietu, kur mēs bijām pirms pāris nedēļām. Tur ir rati ar zirgu, ko uzrauga mans jaunākais dēls. Pirms dienas gaismas tu būsi ar ratiem atpakaļ, un mēs tur paslēpsim mūķeni. Pēc tam brauksim uz Bohēmijas mežiem, kur apmetušies mūsējie. Nu, ātri! Nekavējies!
Čigāni aizgāja. Vecā, lepna uz savu varu, kā jau karaļa sieva, devās uz to vietu, kur sūnās gulēja Hedviga. Redzēdama Hedvigas skaistumu, viņa domāja meiteni ieprecināt savam vecākajam dēlam, kas negribēja precēties ar čigānieti.
Hedviga sakustējās.
Nekliedz, manu eņģelīt! — vecā teica un apmeta lakatu Hedvigai ap galvu. Hedviga gribēja no lakata atsvabināties, bet čigāniete sasēja viņai rokas. Nu viņa atradās čigānietes varā.
39. nodaļa ZĀRBERGA GAVILES
Zārberga biedri draudēdami stāvēja pret mazo Zamuela pulciņu.
Dod ceļu! — Zārbergs kliedza un izšāva uz Zamuelu. Pistoles lode aizskrēja gar Zamuela galvu.
Pie velna ar tevi, tu, blēdi! — tas iesaucās. Zārbergs saliecās, un lode ieurbās kādam bohēmietim krūtīs. Tas iekliegdamies saļima.
Pistoles un šautenes krakšķēja. Zārbergs, baidīdamies no Lipa Tuliana, pavēlēja doties ceļā uz Greifensteinas drupām, domādams, ka Lips Tulians tur nekad vairs nerādīsies.
Un, ja arī viņš nāktu, tur dažiem vīriem bija iespējams aizsargāt ceļu pret veselu bandu. Bez tam, un tas bija sevišķi svarīgi, tur bija savākts daudz ēdamā.
Zārbergs veda Libušes zirgu, bet kāds bohēmietis brīvkunga zirgu.
Priecājieties! — Zārbergs teica. — Nu jūs esat atkratījušies no jūga, ko jums uzspieda Lips Tulians. Pie velna, kam mums vajadzīga tāda disciplīna? Pietiek, ja jūs man kā vadonim paklausāt, kad ejam laupīt. Mēs ne pašam velnam neprasīsim, vai tas bagāts, vai nabags, ko aplaupām. Nauda paliek nauda, un glīta zemnieku skuķe tikpat laba kā muižnieku vai pilsoņu meitas. Tie tik būs svētki, un kur nu vēl brīvā dzīve!
Laupītāji vicināja cepures un sauca:
Urā, lai dzīvo mūsu vadonis Zārbergs, lai dzīvo!
Zārbergu pārņēma sajūsma, jo nu beidzot viņam bija izdevies
sasniegt kāroto mērķi. Nu varēja smieties par Lipu Tulianu.
No Zārberga vārdiem brīvkungs neko nebija ņēmis vērā, toties Libuše bija dzirdējusi visu un tagad vēlējās labāk atrasties Lipa Tuliana varā. Viņas bažas par nākotni pieauga ar katru minūti.
Zārbergs to manīja un lišķīgi mierināja, ka pret izpirkšanas naudu viņu un tēvu atlaidīšot brīvībā sveikus un veselus.
Libuše apmierinājās, bet Zārbergs, perinādams sevī ļaunas domas, tikai smīnēja.
Tuvojās vakars. Uzlēca mēness, apgaismodams laupītāju ceļu. Taka veda pret kalnu. Jau astoņas stundas laupītāji bija gājuši bez atpūtas. Bija pusnakts, kad parādījās vecie Greifensteinas mūri. Laupītāji uzgavilēja, zinādami, ka apakšējās telpās pārtikas, vīna un spirta papilnam.
Zārbergs vīstīja dūres, jo nesen te bija paglabāts liels laupījums, bet Lips Tulians to bija aizvācis citur. Kur, to zināja vienīgi Vitorfs un Zamuels. No ta laika Zārbergs kļuva par Lipa Tuliana nāvīgāko ienaidnieku. Bet nekas! Gan viņam drīz gadīsies jauns laupījums!