Drupas bija sasniegtas. Zārbergs piegāja pie biedriem, tos izrīkodams. Vienu aizsūtīja ar zirgiem ganībās, pārējos sadalīja divās līdzīgās daļās; daļai bija jāpaliek sargāt māju, otrai — vai nu jāiet laupīt, vai gulēt.
Lai notiek tā, virsniek! — laupītāji piekrita.
Lai tad nu nāk Lips Tulians. Nē, viņš sargāsies, bet, ja nāktu, tad — zemē viņu! — Zārbergs pavēlēja.
Zemē viņu! — bandīti atsaucās.
Tagad nav ko baidīties, nu reiz varam kārtīgi uzdzīvot. Ha, ha, ha, biedri! Lips Tulians allaž gribēja ieturēt mēru. Pie velna, kādēļ tad mums ir vīns, ja nedrīkst dzert! Ņemiet pāris mucas no labākā un dzeriet! Pie manis nevienam nekā netrūks. Zelts, spēles, vīns un sievietes — tā tik būs dzīve!
Laupītāji steidzās ienest vīnu no paslēptuves dzīvojamtelpā.
Libuše ar tēvu izbijušies, ne vārda nerunādami, stāvēja viens otram blakus. Zārbergs devās pie viņiem un teica:
Rīt es sūtīšu ziņnesi uz Freidenbergas pili pēc izpirkšanas naudas; gan jau jūsu krustdēls to iedos.
Jā, to es pats viņam rakstīšu. Bet tad taču mēs būsim brīvi?
Pats par sevi saprotams, — Zārbergs viltīgi atbildēja. Viņa glūnošās acis neatlaidīgi vēroja Libuši.
Nāciet man līdzi! — viņš pavēlēja.
Laupītāji jau bija uzvēluši augšā divas vīna mucas un naski ap tām rīkojās. Par Zārbergu, kas patlaban kāpa pa kāpnēm lejā, viņi nelikās ne zinis.
Brīvkungs ar Libuši paļāvīgi sekoja. Viņi brīnījās par grezno iekārtu.
Nabaga brīvkungs ar savu paļāvību! Viņam taču vajadzēja iedomāties — ja viņu tiešām gribētu atlaist brīvībā, tad vestu ar aizsietām acīm, lai viņš nezinātu, kur bijis, un nevarētu uzsūtīt ķērājus.
Pilskungs to nebija iedomājies. Zārbergs rīkojās droši, bet tā bija izlikšanās. Ja viņu rūpīgāk uzmanītu, būtu skaidrs, ka nelietis rīkojas ar aprēķinu.
Libuše stāvēja savrup, bet brīvkungs apbrīnoja lielisko iekārtu.
Zārbergs devās pie viņa un veda to, solīdams parādīt kaut ko s'evišķu.
Atvērās kādas slepenas durvis. Pilskungs ziņkārīgi gāja tajās ieskatīties. Zārbergs grūda viņu ar visu spēku, un resnais pilskungs pa kaklu pa galvu iegāzās…
Durvis krakšķēdamas aizkrita ciet.
40. nodaļa PAZUDUSI
Upmalas kārklos gulēja divi vīri, aukstasinīgi skatīdamies jātniekos, kas gribēja viņus sagūstīt.
Vitorfs vairs neticēja, ka izdosies izbēgt, bet Lips Tulians pavēlēja, lai viņš darot tieši tāpat kā vadonis.
Ņemsim uz grauda abus pavēlniekus, tie ir īstie bendes; kareivjus neaiztiksim! — Lips Tulians teica.
Urā, virsū! — dragūni kliedza.
Divi šāvieni atskanēja reizē. Abi pavēlnieki izgāzās no segliem, un viņu izbijušies zirgi auļoja tieši turp, kur bēgļi bija paslēpušies.
Lips Tulians acumirklī satvēra pavadu, uzlēca seglos un, paskatījies uz Vitorfu, redzēja, ka arī tas jau uzlēcis otrā zirgā.
Dragūni kliedza. Sprakšķēja šāvieni. Bēgļi auļoja uz meža pusi. Pa visu plašo lauku, pāri grāvjiem un ceriem notika traka vajāšana.
Bēgļi tomēr pirmie sasniedza mežu.
Bet te viņus sagaidīja Freidenbergas sulaiņi, zemnieki un kareivji, kas jau iepriekš bija te atsūtīti aizsprostot ceļu, ja bēgļiem laimētos izbēgt no dragūniem.
Kaprālis pavēlēja sagaidīt tos ār bajonetēm un uzsauca vajātājiem turēties dūšīgi.
Likās, ka bēgšana neizdosies.
Lips Tulians piespieda piešus. Zirgs saslējās stāvus un ar lielu lēcienu iemetās gūstītāju barā. Tie bēga, un Lips Tulians ar Vitorfu ieauļoja mežā. Viņiem pakaļ tika raidīti šāvieni, taču mežā neviens ķērājs doties neuzdrošinājās.
Vitorf, vai jūs neesat ievainots? — Lips Tulians sauca.
Nē, virsniek. Bet jūs?
Maza skramba rokā, vairāk nekas. Zirgi ir labi. Bet nu pameklēsim Elzbeti, Vitorf. Viņas būs paslēpušās. No ķērājiem mēs izbēgām un tagad varam jāt lēnāk.
Mežs ir laupītāju patvērums, un kas var zināt, vai tur negaida arī citi, tāpēc ķērāji neuzdrošinājās doties mežā.
Lips Tulians ilgi meklēja Elzbeti, bet neatrada. Varbūt viņa, no ķērājiem bīdamās, jau iebēgusi dziļāk mežā?
Lips Tulians ieteica meklēšanu turpināt atsevišķi un vēlāk satikties Viļķu klintīs.
Abi atkal meklēja krustām šķērsām, saukdami un visādi ziņodami, bet atbildes nebija. Arī pēdas netika atrastas.
Elzbete bija pazudusi.
Beidzot abi laupītāji satikas Vilku klintīs.
Nu nekas cits neatlika, kā atgriezties meža dzirnavās un no turienes izsūtīt ļaudis meklēt. Mežs bija ļoti liels un savienojās ar Bohēmijas mežiem, kuros mita daudz tādu cilvēku, kas baidījās dienas gaismas.
Viņi jāja stundām ilgi. Jau sen bija nakts, un tikai bālā mēnesnīca apgaismoja viņu slepenās takas.
Beidzot kļuva dzirdama dzirnavu klaboņa.
Lips Tulians apturēja zirgu, brīnīdamies, ka sargu nav savās vietās.
Tur kaut kas nav kārtībā! — viņš teica un jāja tālāk.
Pieturi! Kas ir?
Uguns, — Lips Tulians atbildēja pieņemto paroli. — Es tas esmu. Kādēļ tu atstāji savu vietu?
Piedodiet, virsniek, dzirnavās notika trakas lietas. Zārbergs ar bohēmiešiem un dažiem citiem aizgāja un gūstekņus paņēma līdzi!
Šodien paši velni pret mani sacēlušies! Jāsim, Vitorf!
Dažās minūtēs tie sasniedza dzirnavas.
Viņus saņēma ar gavilēm. Garais Zamuels steidzās pretī un izstāstīja visu, kā bijis.
Lips Tulians apmierinājās, nevēlēdamies vairs tādus paklīdušus ļaudis vadīt. Viņš saprata arī, ka brīvkungam ar meitu tagad klāsies daudz sliktāk, bet viņus glābt tas nemaz nevēlējās.
Tad viņš izsūtīja kādu uzzināt Zārberga uzturēšanās vietu. Kādam citam uzdeva doties uz Vilku alu un atsaukt šurp tos, kas tur gaidīja, bet Vitorfam un pārējiem meklēt Elzbeti.