Viņi aizgāja pārģērbties un pēc brīža iznāca medību uzvalkos. Zamuels uzlūkoja virsnieku un pamanīja, ka tas pie cepures piespraudis trīs spalvas — divas baltas un vienu sarkanu vidū. Tā bija zīme, kg viņš iet atriebt.
Neviens neuzdrošinājās viņam jautāt, kurp tas jās, jo atbildi tā kā tā nesaņemtu. Lips Tulians iesēdās seglos un, izteicis Zamuelam vēl dažas pavēles, aizrikšoja tumšā naktī nemaz neatpūties.
Tālāk viņš palaida zirgu aulekšiem, arvien uzmanīgi skatīdamies apkārt.
Pēkšņi Lips Tulians apturēja zirgu, jo meža klajumiņā ieraudzīja kādu, kas ātri paslēpās biezoknī.
Lips Tulians šādas parādības neatstāja nenoskaidrotas un, piešus piespiedis, auļoja turp.
41. nodaļa ČIGĀNU LĪGAVA
Brūnie mežabērni vēl arvien mitinājās Varkalnu aizās.
Čigānu nometne vairs nebija taj-ā vietā, kur Lips Tulians to atstāja. Apjnetne atradās netālu no kāda liela sakšu ciemata, un tā iemītnieki pat nemanīja čigānu tuvumu, jo virsaitis pēc Lipa Tuliana parauga uzturēja starp saviem ļaudīm stingru kārtību un neļāva tiem laupīt un zagt.
Iespējams, ka čigāniem bija citi nolūki, jo viņi izturējās ļoti noslēpumaini un ik dienas devās slepenos ceļos.
Un dīvaini — tajā pašā laikā bez pēdām pazuda kāda ļoti daiļa zemnieku meita, bet dažas dienas vēlāk — arī otra meita no muižas. Vai tam bija kāds sakars ar tuvumā esošo čigānu nometni, to neviens nezināja.
Netālu no nometnes pie kraujas klints bija ierīkots ērts dzīvoklis, tā sauktā celmu būda, apjumta ar ozola dēlīšiem. Garas egles un biezi saaugušas priedītes sargāja virsaiša dzīvokli no skatītāju acīm.
Tur bija dzirdami sievietes vaidi, pa brīdim ari sitieni. Bija vakars.
Virsaitis ar jaunāko dēlu sēdēja priedītēs un kūpināja pīpes. Vecākais dēls bija izgājis, māte aizgājusi pretī Lidai un drīz viņai vajadzēja atgriezties.
Jāuzmana, ka vecais nelien klāt svešajai. Viņš grib māti padzīt un ņemt sev jaunu sievu. Brālis arī uz balto skuķi kā sadedzis, lai gan mums pašiem ir skaistas ūn dūšīgas meitas, — jaunais čigāns murmināja.
Ko tu tur rūc? — vecis jautāja.
Neko, bet…
Tā … — Vecais piecēlās, uz būdu glūnēdams.
Es nedomāju, ka meitas man tā pretosies, — viņš domāja. — Bet ar varu neko nevar panākt… Ja vecene to zinātu — acis man izskrāpētu! Labāk gaidīšu, kamēr no vecās raganas būšu vaļā. Vecākais dēls arī labprāt seko baltajām meitenēm, tikai jaunākais labāk grib pašu meitenes. Sis puika domā reiz ieņemt manu vietu … hm.
Viņš atkal pašķielēja uz būdu.
Pēkšņi mežā atskanēja pūces brēciens.
Vecais sarāvās.
Māte brauc, — viņš teica. — Lida un skaistā Guste arī būs.
Jaunais čigāns steidzās pretī un jautāja:
— Kur Lida, māt?
Vēl Prāgā, — viņa atbildēja un paņēma grožus, atlaizdama braucēju. Viņa brauca uz celmu būdu, un čigānu virsaitis, būdams ziņkārīgs, sekoja. Viņš ieskatījās kulbā un jautāja:
Kas tev tur ir?
Labs ķēriens, un tas mums būs ļoti svarīgi. Tev jāzina, ka Lida Prāgā apcietināta un Cambo aizgāja pamēģināt viņu atsvabināt. Sī jaunā mūķene mums tādēļ nāks līdzi kā vecākā dēla sieva. Ko muļķojies, ņem un nes mūķeni iekšā! Ir laiks viņu atraisīt no saitēm. Nu, tūliņ!
Augstprātīgais virsaitis, ne vārda neteicis, paņēma nemaņā gulošo un ienesa būdā. Būda bija grezni iekārtota, grīda izklāta austrumnieku paklājiem un daži trauki rotāti dārgakmeņiem. Telpas vidū pie griestiem karājās lukturis. Bija arī vairākas sāntelpas.
Kad vecais iegāja ar savu nesamo, vecā čigāniete dzirdēja bla- kustelpā ievaidamies kādu sievieti.
Kas tur ir? — viņa jautāja.
Iedomājies, mūsu vecākajam dēlam ir laime, — tas atbildēja.
Vecene viebdamās iesaucās:
Nevis tā, bet šī būs viņa sieva, to es saku!
Nekliedz uzreiz tik briesmīgi! Kas tur sevišķs, ja mūsu lepnumam ir vairāk sievu. Kā nākamajam virsaitim tas viņam darītu godu.
Paģībušo mūķeni viņš ielika gultā un sāka atraisīt tās lakatus. Arī vecā pienāca tuvāk un teica:
Tu mani nepiekrāpsi, vecais! Par dēlu gādāt tev ne prātā nenāk! Tu pats esi apgādājis sev jaunu sievu.
Vecen, tu esi traka!
Nekaitini mani. Tev jāpateicas man, ka esi virsaitis. Vai tā nav? Es biju vecā virsaiša vienīgā meita, un pēc viņa nāves tu līdz ar mani ieguvi arī virsaiša godu. Vai tu, nepateicīgais, to esi jau aizmirsis?
Viņš ļauni pašķielēja.
Nē, nē, es neesmu aizmirsis! Un nekad arī nedomāju ņemt citu sievu!
To es arī tev neatļautu; tā būtu tava krišana.
Virsaitis neko neatbildēja, bet cītīgi raisīja lakatus.
Pa to laiku vecā izstāstīja, kā mūķene atrasta.
Par Lidu es neraizējos, — viņa piebilda. — Cambo ir gudrs, un Lida jau daudzreiz ir izkūlusies no briesmām.
Virsaitis pacēla mūķenes kreiso roku un ieraudzīja dārgu gredzenu ar briljantu un iegravētu brīvkunga vapeni ar burtiem.
Viņš burtoja:
Fon … fon T-u-n … fon Tun, — tas beidzot izlasīja.
Vai patiesi? Ā, nu es zinu. Man gadījās stāvēt netālu, kad laupītāju vadonis Lips Tulians uzdeva Lidai iet uz Prāgu. Toreiz
šo vārdu dzirdēju, kas iegravēts gredzenā. Šī, bez šaubām, ir tā pati mūķene, ko Lidai vajadzēja klosteri uzmeklēt.
Čigānu virsaitis iztrūcies atkāpās.
Kas tev? — vecene jautāja.
Ar velnu nav labi kopā ķiršus ēst! — vecais teica. — Ja Lips Tulians šo mūķeni prasa, tad mums tā viņam jāatdod!
Var redzēt, ka tu esi vecs. Būs vien jāieceļ vecākais dēls par virsaiti, tu jau kļūsti muļķīgs!