Oho, tur man ari būs savs vārds sakāms!
Plarkšķis — skrien pakaļ Lipam Tulianam, it kā tas būtu kāds dievs"! Lai viņš iet, kur grib. Sis sievišķis paliks mūsu dēlam!
Bet ja Lips Tulians uzzinās?
Tad nu gan nebūs labi. Bet mēs taču esam čigāni — šodien te, rīt citur. Lips Tulians to nekad nedabūs zināt. Kāzas jārīko tūliņ, ka tikai dēls būtu mājās! Kur viņš ir?
—- Viņš šorīt ar dažiem puišiem aizgāja uz …
Varu iedomāties. Cik tur iekšā jau ir?
Divas.
.— Un vēl vairāk grib sameklēt, he? Sitā rīkodamies, mēs iekri- tīsim.
Ak, kas nu mūs te atradīs! Pēc tava padoma es arī esmu ar mieru atkratīties no Lipa Tuliana. Mēs taču esam brīvi vīri!
Kaut tu senāk būtu bijis tik gudrs! Bet nu sūti kādu, lai dēls nāk mājā! Ko tu baidies? Man gan ir vairāk drosmes nekā tev! Lips Tulians tāds pats vien ir kā mēs.
Bet briesmīgs, kad saskaišas. Ja viņš to uzzinās, tad dzīvi nepaliksim!
Par to~atļauj man zināt. Mums ne mats nenokritīs. Tās pārējās meitas, kas tur iekšā, arī ņemsim līdzi. Glītas skuķes visur noder. Bet nu ej un nekavējies! Sūti tūliņ ļaudis pēc dēla! Hi, hi, būs viņam līgava kā pumpuriņš!
Vecais paklausīgi devās uz durvīm.
Te, klau, atkal briesmīgi vaidi!
42. nodaļa SODS
Resnais fon Freidenberga kungs pēc negaidītā grūdiena atradās uz mitra- klona tumšā cietumā. Viņš sāka vaimanāt un lūgties, atgādinādams Zārbergam tā solījumu. Viņš sāka dauzīt durvis.
Liecies nu mierā, lepnais ģeķi! Piesargies, ka žurkas neapgrauž tavu vēderu, šo mīļo zvēriņu te ir diezgan daudz.
Ak, laidiet mani ārā, citādi man te jāmirst!
Varbūt. Bet vispirms man jāsaņem izpirkšanas nauda. Pēc tam jūs pēc patikšanas varēsit sprāgt badā.
Apžēlojieties! — brīvkungs lūdzās.
Nediedelē, tas ir veltīgi! Es žēlastības nepazīstu. Jūs domājat, ka esmu tāds muļķis, lai atlaistu jūs un jūs pēc tam man uzrīdītu kareivjus. Nē, nē, to nevar! Naudu es paņemšu gan, bet jūsu kauliem tepat jāsatrūd.
Apžēlojieties, es zvēru, ka jūs nenodošu! Es negribu mirt, gribu vēl dzīvot un nenodošu nevienu. Atlaidiet mani, es karaliski samaksāšu!
Tad ļau es būtu traks, ja tādiem solījumiem ticētu. Naudu es dabūšu arī tad, ja jūs te sapūsit!
Brīvkungs sāka vaimanāt:
Libuše, mans bērns!
Skaistā meitene izbailēs bija saļimusi uz krēsla un nespēja atbildēt.
Jūsu meitai arī pienāks kārta. Augstprātība viņai drīz vien būs jāatmet. Un ne viņa, ne jūs ar kalpotājiem vairs nedabūsit sarunāties.
Resnais kungs sāka lamāties:
Nelieti, no soda tu neizbēgsi, gan kareivji tevi atradīs!
Bet ne šeit! — bandīts mēdījās. — Neviens jūs te nemeklēs, neviens nedzirdēs jūsu kaukšanu.
Libuše atkal vaidēja.
Elles biedēkli! — Freidenbergs kliedza. — Ko jūs ar manu meitu gribat iesākt?
Ha, ha, ha, kāds muļķīgs jautājums!
Elles izdzimums!
Zārbergs stāvēja Libušei iepretim un ņirgājās.
Laupītāju vadonim tāds daiļš skuķēns būs gards kumosiņš. Jā, lepnais fon Freidenberga kungs, jūsu Libuše nav pelnījusi labāku par mani, tādu skaistuli es jau sen kāroju.
Ieslodzītais dauzīja durvis:
Nekad, nekad, Libuše, mans bērns! Glābies!
Libuše uzlēca kājās. Zārbergs satvēra meiteni. Viņa ar visiem spēkiem mēģināja izrauties, bet nelietis viņu turēja kā dzelzs spīlēs.
Ārā dunēja soļi. Kāds piedauzīja pie durvīm, ziņodams, ka mežā kaut kas neesot kārtībā — esot redzēti divi cilvēki, kas ātri paslēpušies. Zārbergs aizgāja vēlreiz paskatīties uz Libuši, kas paģībusi gulēja uz dīvāna.
43. nodaļa KĀDREIZĒJĀS LAIMES VIETĀ
Saule margoja pār Elbas upes ieleju, un viņas staros žilbi laistījās baltie Pilnicas mūri. Zeltītie pīlāri meta ugunīgu vizmu Elbas viļņos un uz Venus tempļa jumta.
Augšā, ar mežu apaugušos pauguros, kas slējās augstak neka pils, staigāja divas sievietes. Viņas iznāca nelielā klajumā un apstājās.
Vecākā, vēl arvien skaista dāma sirmiem matiem, stāvēja blakus ļoti skaistai jaunavai. Varēja redzēt, ka tās ir māte ar meitu.
Tā bija Elzbete ar vājprātīgo sievieti. Brīnišķīgā kārtā viņas bija izbēgušas no Freidenbergas pils un tagad skatījās lejā.
Tā ir mana pils, Elzbet, tur ir mans dzīvoklis, tur tu kļūsi laimīga. Ak, mana dārgā Pilnica! Tik ilgi tevi neesmu redzējusi! Redzi, Elzbet, to zeltīto jumtu — tur es baudīju tik daudz laimes. Nāc, iesim uzmeklēt tavu tēvu!
Elzbete nepretojās, lai gan jutās ļoti nogurusi. Dienu un nakti iedamas, Viņas neko nebija ēdušas. Ogas un ūdens bija viņu vienīgais ēdiens. Sievietes nokāpa ielejā.
Tur, aiz augstā parka mūra, ir zeltītais Venus templis, kurā neviens nedrīkst ieiet. Es vedīšu tēvi šajā burvju pilī.
Viņa aizveda Elzbeti pie kādas kraujas, apsūnojušas klints. Elzbete vairs nespēja paiet.
Vēl īsu brīdi, dārgais bērns, vēl dažas minūtes un tu ieiesi karaliskā greznībā un godā. Te es esmu kundze. Un, kaut arī mani ilgu laiku ar varu atturēja, es tomēr zināju, ka atkal šurp atnākšu.
Elzbete tik tikko dzirdēja, ko viņas māte runāja.
Tuvojās jau vakars. Elzbete vēlējās nokrist kaut vai tepat sūnās un gulēt, gulēt, tik ļoti viņa bija nogurusi. Vājprātīgā viņu ieveda kādā klints.plaisā. Troksnis, un klintī kā uz burvja mājienu atvērās caurums. Sieviete ievilka Elzbeti sev līdzi un kāpa lejup.
Elzbete iedomājās pasaku par apburto pili un mantu pagrabiem, kuros mājojot ļaunie gari. Un te tā izskatījās.