Jā, baznīcā.
Tu ar viņu runāji?
Beidzot izdevās drusku parunāties. Bet, kad ieminējos par jums, viņa atcirta: šī esot Kristus brūte, kam ar laicīgām lietām neesot nekā kopēja.
To mana Hedviga nekad nesacīja!
Tomēr tā bija. Viņa no manis aizbēga, un es baidījos, ka viņa mani nodos.
Hedviga tevi nodotu? Nekad! Tavas bailes ir nepamatotas!
Nu jā, varbūt. Bet klausieties, ko vēl teikšu. Vai jums būs diezgan dūšas dzirdēt?
Ko tas nozīmē? Es varu visu dzirdē!
Man jums jāsaka, ka skaistā novice jau otrā dienā pēc manas iestāšanās bez pēdām pazuda. Kāda mūķene, kas ieradusies uz lūgšanu vēlāk, dzirdējusi balsis un redzējusi mūkus. Skaistā novice ap pusnakti gājusi Dievu lūgt. No rīta viņas celle bija tukša, un nekur viņu nevarēja atrast!
Lips Tulians nespēja atbildēt, jo viss, ko Guste stāstīja, likās ticams. Mūki jau agrāk bija viņai uzglūnējuši. Bet, kas zina, vai tikai Guste nav noklausījusies, kad viņi ar Vitorfu par to runāja.
Guste manīja, ka viņai netic, un turpināja:
Burzmā man izdevās no klostera izmukt. Nakti es pavadīju kādā mājiņā ārpus vārtiem. Otrā rītā dzirdēju stāstām, ka kāda gaiša, skaista mūķene izvilkta no pilsētas ūdensgrāvja noslīkusi! — Guste šņukstēdama beidza stāstīt.
Hedviga mirusi, nē, nē! — Lips Tulians iesaucās kā bez prāta.
Bet diemžēl tā ir. Es pati pa logu redzēju, ka vīri noslīkušo meiteni aiznesa uz pilsētu!
Mana Hedviga, mana Hedviga! — viņš lauzīja rokas.
Guste savu bija panākusi. Bet pēc brīža Lips Tulians nomierinājās. Viņš sāka apšaubīt to, ko Guste stāstīja, un gribēja par visu pārliecināties pats. Gustes ierunas nelīdzēja. Viņš sēdās seglos un aizauļoja. Sirds sāpēs sažņaudzās, viņš neizsakāmi cieta. Ja Hedviga mirusi, tad viņam vēl atlicis viens vienīgs mērķis: atriebība.
Lips Tulians jāja kā traks; kalnā, lejā — vienos lēkšos, līdz zirgs bija putās.
Viņš apturēja zirgu. Iztālēm atspīdēja uguns, lai gan tur nebija cilvēku mājokļu. Vai iegriezties citā ceļā? Viņš mirkli pārdomāja. Tomēr kā burvju vara vilka uz uguni. Viņš gribēja zināt, kas tur ir.
Nokāpis no zirga, viņš klusām devās uz priekšu, vezdams zirgu pavadā.
Laupītāju vadonis gribēja nepamanīts sasniegt nezināmo ugunskuru.
45. nodaļa ZĀRBERGA BRIESMU DARBI
Lai dzīvo virsnieks un viņa līgava! Lai dzīvo… dzīvo!
Tā kliedzot piedzērušie bohēmieši apsveica Zārbergu.
Skaļie smiekli pieauga, kad meklētāji paziņoja, ka iedomāto spiegu vietā izrādījušies divi brieži, kas veikli aizskrējuši.
Tagad nebēdājieties, — Zārbergs mierināja. — Lips Tulians mūs nemeklēs, tam ir nopietnākas lietas, ko darīt. Viņš taču mums daudzreiz teica, lai ejam, kur labāk patīk. Tagad sāksim rīkoties patstāvīgi. Vispirms jāaplaupa Taranta.
Jā, laupīt, laupīt! — kliedza bandīti.»
Zārbergs laimīgs noraudzījās skaļajā barā. Viņš pazina nevaldāmos bohēmiešus, saprata, ka tie laupījuma dēļ gatavi vai ugunī skriet.
Bija nolemts aplaupīt bagāto Tarantas mācītāju. Lips Tulians nekad neatļāva aplaupīt garīdznieku, bet Zārbergam bija vienalga.
Ar to pašu gājienu viņš gribēja aplaupīt arī dažus turīgākos Ta- rantas iedzīvotājus.
Tagad vajadzēja pārdomāt, kā visdrošāk apsargāt Greifensteinu, jo saviem ļaudīm Zārbergs to nedrīkstēja uzticēt.
Viņš nolēma Libuši ieslēgt. Sešus bohēmiešus atstāja par sargiem. Sākumā viņi kurnēja, bet, kad tiem piesolīja laupījumu sadalīt līdzīgi, tad piekāpās.
Pārējie gatavojās ceļam. Tīrīja un izmēģināja šautenes, asināja dunčus.
Zārbergs staigāja smaidīdams, jo tagad viņš bija virsnieks. Dažreiz gan viņu māca bailes, kad iedomājās Lipu Tulianu, bet viņš centās tās pārvarēt.
Uzausa rīts. Zārbergs aplūkoja apkārtni un, neko aizdomīgu neatradis, nogāja lejā. Viņš pavēlēja, brīvkungam barību pasniedzot, neiet cauri greznajai telpai, kurā viņa bija ievietojis savu mīļāko.
Kad Zārbergs iegāja, Libuše sēdēja kaktā pilnīgi apģērbusies.
Tik bēdīga, mana dārgā, — Zārbergs iesaucās. — Kādu laiciņu tu paliksi viena. Man jākārto svarīgas darīšanas. Tikai neuztraucies! Mazajā istabā tev nekā netrūks, būs vīns un dažādi kārumi. Kastēs atrodas dārgas drēbes un rotaslietas!
Libuše klusēja. Viņu nomāca kauns, reizēm tā smagi nopūtās.
Zārbergs iesmējās.
Es ceru, ka pieradīsi, skaistā līgava. Rīt atgriezīšos. Ceru, ka tu mani mīļi sagaidīsi. Paliec arvien drošsirdīgāka un jautra, mana dārgā. Tad pie tavām kājām nobēršu visas pasaules dārgumus!
Libuše klusi piecēlās un iegāja blakustelpā aiz aizkariem.
Gan jau viņa pieradīs, — Zārbergs prātoja. — Pat Lipam Tulianam nav tik skaistas līgavas.
Tad Zārbergs aizslēdza visas durvis, noglabāja atslēgas un aizgāja pie saviem ļaudīm.
Visu dienu viņi gatavojās laupīšanai un pārmeklēja tuvāko apkārtni. Vēl laupītāji bija nedroši, bet atnākušie izlūki ziņoja, ka viss ir kārtībā. Beidzot varēja doties ceļā.
Tarantu vajadzēja sasniegt pusnaktī un pārsteigt mācītāja ļaudis pirmajā miegā.
Zārbergs kā vadonis nostājās savi bandai priekšgalā, lai pastrādātu neattaisnojamus kauna darbus.
Netālu no baznīcas lēzenā kalnājā atradās mācītāja māja. Tuvumā nebija citu māju, un laupītājiem tas bija izdevīgi.
Lai viņus nepazītu, tie nosmērēja melnas sejas. Tā arī bija radies nosaukums «melnā gvarde», kas ilgu laiku biedēja Vāciju.
Iestājās vakars. Laupītāji kā spoki līda caur krūmājiem, pa slepenam takam, kalniem un ielejam. Satumsa aizvien vairak, bet tas netraucēja gājējus, jo Zārbergs labi pazina ceļus.