Bet kas tad ir vainīgais?
To es nezinu, bet jau šovakar mēģināšu uzzināt, laupītāji vēl nebūs tālu!
Pirms zemnieki paspēja atbildēt, Vitorfs jau aizlēkšoja uz meža pusi.
49. nodaļa CĪŅA MĪĻĀKĀS DĒĻ
Lips Tulians sadzirdēja noslēpumaino saucienu un, neievērodams čigānus, iesteidzās krūmos, kas aizsedza celmu būdu.
Vecā čigāniete drebēja uztraukumā.
Viņš nedrīkst tur ieiet! — tā uzsauca dēlam. — Ja viņam radīsies aizdomas, tad tas ataicinās savus ļaudis!
Viņam jāmirst! — dēls atbildēja. — Celmu būdā tas netiks un meitas neredzēs!
Čigāns meklēja savu dunci, kas bija paslēpts drēbēs.
Lips Tulians ātri pagriezās. Vai nu viņš čigānu sarunu bija dzirdjis, vai arī neuzticība to mudināja paķert pistoli.
Ejiet man blakus! — viņš čigāniem pavēlēja.
Nē, kungs, mēs neesam cienīgi soļot jums blakus, — vecā atbildēja.
Lips Tulians drūmi pasmaidīja.
Neizliecieties, es jūs pazīstu. Jūs visi esat blēži. Vienīgi Lida ir izņēmums! Viņa jums nemaz nelīdzinās. Esmu pārliecināts, ka tā nepieder jūsu ciltij. Viņa agrā bērnībā ir kaut kur nozagta.
Nē, nē, viņa ir mana meita, — vecā ņurdēja.
Tam es neticu! — Lips Tulians iesaucās. — Lidas seja ir nokvēpināta brūna. Reiz es redzēju viņas kailo miesu, tā bija balta kā sniegs.
Viņa ir mana meita, kungs, — čigāniete dievojās, bet viņas seja liecināja pretējo.
Agrāk vēl šaubījos, bet tagad skaidri zinu, ka jaunava ir nolaupīta.
Tagad Lips Tulians ieraudzīja celmu būdu.
Ā, kas tad tas? Koka ēka… Tik noslēpumaina! Ko tas nozīmē? Vai te noslēptas zagtas mantas? Es gribu redzēt.
Viņš piegāja pie aizslēgtajām durvīm un pavēlēja tās atvērt.
Kungs, šinī būdā mēs glabājam savu dievu tēlus. Neviens svešinieks tos nedrīkst redzēt, — jaunais čigāns iesaucās.
Lips Tulians cienīja ticības svētumus un jau gribēja atkāpties, bet tajā mirklī atkal kāds žēli ievaidējās.
Atveriet! — viņš stingri pavēlēja.
Jaunais čigāns atkāpās un sagrāba dunci.
Zibensātrumā Lips Tulians apgriezās un iespēra čigānam ar zābaku tā, ka jauneklis aizripoja kūleniski.
Te ir kāds noziegums! Es pats atvēršu! — viņš iesaucās un, ar kāju sperdams, sašķēla durvis divās daļās.
Kas te sauca? — viņš ieiedams jautāja.
Palīgā! Palīgā! — blakustelpā sauca.
Atkal Lips Tulians izsita kādas šauras durvis. Kāda aina! Skaista zemnieku meitene ar sasietām rokām un kājām noguldīta uz cieta galda. Mute aizbāzta ar vīstokli, lai slāpētu balsi.
Acumirklī Lips Tulians atbrīvoja meiteni, kas pateicībā nokrita pie viņa kājām un izstāstīja, ka čigāni to nolaupījuši un te ieslēguši. Viņa lūdza, lai atsvabinot vēl divas meitenes, kas esot ieslēgtas blakus būros. Arī kādu mūķeni turot gūstā un jau rīt atdošot čigānam par sievu.
Lips Tulians izsita parādītās durvis un ieraudzīja noģībušu sievieti mūķenes drēbēs guļam uz dīvāna. Viņš piegāja tuvāk un pazina savu Hedvigu. Viņš sarāvās kā zibens ķerts.
Vai spoki? Vai miroņi pamostas? Hedvigas gars … Hedviga, Hedviga še — čigānu nometnē!
Pēkšņi ieskrēja zemnieku meitene.
Kungs, šie nelieši nāk! Visa māja jau ir ielenkta! Viņi mūs nogalinās!
Ar vienu lēcienu Lips Tulians sasniedza durvis. Viņš saprata, ka bez cīņas projām netiks. Bet atkāpties nevarēja — jācīnās uz dzīvību un nāvi.
— Nelieši, nelgas! — Lips Tulians kliedza un mērķēja uz virsaiša dēlu. Tas ar saviem biedriem iebēga krūmos, bet ap būri stāvēja kādi piecdesmit čigāni.
Lips Tulians bija viens, bez tam viņam vēl vajadzēja izglābt trīs meitenes, jo zemnieku jaunava bija izvedusi no cietuma arī savu draudzeni.
Čigāni nolēma Lipu Tulianu dzīvu nepalaist. Bet tā kā viņš bija durvis aizkrāvis un būdā nevarēja ieiet, vajadzēja būdu aizdedzināt. Lips Tulians, ieeju aizsprostojis, gāja apraudzīt Hedvigu.
50. nodala ZELTA TAISĪTĀJA NOSLĒPUMS
Jūlija karstie saules stari ieplūda Pilnicas pils telpās un radīja neciešamu karstumu. Pat Venus tempļa pagrabos iespiedās smagā tveice un nogurdināja Hildu.
Kūrfirsta mīlule atdusējās kādā pa daļai no dabas, pa daļai mākslīgi radītā Venus tempļa alā, kur ledusauksts ūdens plūzdams atvēsināja gaisu.
Viņa bija atlaidusies uz dīvāna blakus ūdens baseinam, kurā rotaļājās zelta zivtiņas. Reizēm viņa, meklēdama veldzi, iemērca roku aukstajā ūdenī.
Hilda sapņoja. Tikai ne par kūrfirstu, kas viņu ar šiem labumiem apdāvinājis, bet par Lipu Tulianu. Tam piederēja viņas mīlestība un dvēsele. Bija tikai vienas ilgas — dzīve un Lips Tulians.
Viegliem soļiem pienāca viņas sulainis Kaspars.
Nu, ko tu teiksi? Vai tu runāji ar meiteni tur lejā, vai tu zini viņas likteni? Ko viņa teica? — Hilda jautāja.
Ak, kundze, tiešām pārsteigums. Meitene kādu laiku dzīvojusi Lipa Tuliana mājoklī.
Hilda satraukta pielēca kājās, nejuzdama vairs ne karstumu, ne nogurumu.
Saki taisnību — Filips ir mīlējis šo meiteni?
Ak nē, kundze. Viņa to noliedz, es jau aplinkus jautāju. Viņa apgalvo, ka tai nekad ar Lipu Tulianu neesot bijušas tuvākas attiecības. Viņš lielākoties dzīvojis ārpus mājas, līdz kādā dienā meiteni nozadzis kāds muižnieks.
Kaspar, tu esi vientiesis. Tu nepazīsti sievietes un pļāpā tīrās muļķības. Es esmu sieviete un sievietes dabu pazīstu. Sī Elzbete ir piederējusi Filipam, bet noklusē to. Ja man zelta taisītājs nebūtu zvērējis, ka meitene vairs neredzēs saules gaismu, es pati to nonāvētu. Bet es zinu, Betgers savu solījumu pildīs. Un man… man ir kāda ideja … tā jāizved …