Kas man jādara? — Kaspars jautāja.
Tev jāmēģina ievilnāt laupītāju virsnieku slazdos. Elzbetes dēj tas būs gatavs doties visādās briesmās. Ievilini viņu kaut kur un padari to nevarīgu! Pēc tam atved Venus templī, apakšzemes telpā blakus Betgera laboratorijai. Tur Filips man piederēs!
Tas ir grūts uzdevums, kundze, bet es tomēr mēģināšu. Kad man iesākt un kur lai viņu atrodu?
Es vēlos tūliņ. Viņa atrašanās vietu tev pateiks Elzbete.
Tā jau ir tā nelaime, ka viņa nezina. Es viņai jautāju. Viņa esot bijusi bez samaņas un šurp atvesta ar aizsietām acīm. Tajā apvidū atrodoties kādas vientuļas ūdensdzirnavas.
Vai tas ir viss?
Jā, kundze.
Labi, paļaujos uz tavu laimi. Tev nebūs grūti atrast to apgabalu, kurā viņi iziet laupīt. Kad to atradīsi, tad arī dzirnavas uzokšķerēsi. Tur tu viņu atradīsi. Viss pārējais jānokārto ar viltību.
Kaspars ar plaukstu pārvilka sev pār kaklu.
Bet ja nu mani? …
Smieklīgi! Filips tev ļaunu nedarīs, jo zina, ka esi mans sulainis. Izdomā pasaku, ka nejauši esi uzgājis vietu, kur Elzbete apcietināta. Gan tad viņu pievilsi. Te ir pudelīte un pulveris. Ar to viņš pilnīgi iemigs. Nu tev ir viss nepieciešamais. Nekavējies!
Kaspars palocījās un aizsteidzās viegliem soļiem.
Hilda atlaidās mīkstajā dīvānā un sāka sapņot par savu laimi.
Zelta taisītāja laboratorijas krāsnī vizuļoja brīnišķīgas krāsas, kas izstaroja lielu karstumu. Likās, ka Betgers to nejuta.
Neviena sviedru lāsīte neparādījās viņa marmorbaltajā sejā. Reteēm viņš uzmanīgi aplūkoja kādu pienveidīgu šķidrumu, kas šņākdams vārījās stikla traukā.
Jau divas dienas viņš uzcītīgi strādāja un tikai īsus brīžus apstājās, lai paēstu vai nosnaustos.
Vizdrīzākajā laikā tas vēlējās izpildīt kūrfirstam doto solījumu izgatavot zelta kaudzes un par to saņemt augstu atalgojumu. Viņš ticēja, ka atradīs līdzekli, lai noslēpumanais darbs izdotos. Karalis bija viņu apgādājis ar visu vajadzīgo. Atlika tikai strādāt un iesākto pabeigt.
Noslēpumainais šķidrums burvju katlā jau vārījās vairākas dienas, un Betgers no šī viruma nenovērsa acis.
Reizēm viņš lasīja Nostradamus grāmatā, kurā bija aprakstīts, kā jāizgatavo gudrības akmens. Vārdi rēgojās tumši, noslēpumaini, bet Betgers tos izlasīja un arvien pārbaudīja krāsainos attēlus, kas atradās vecajos rakstos. Kāds attēls pēdējā lappusē sevišķi saistīja Betgera uzmanību.
Tur bija redzams darba noslēgums, kas katra cilvēka sirdī radītu riebumu un šausmas.
Attēlā bija redzama darbnīca. Telpas vidū liels galds, tam blakus vīrs ar lielu, asu nazi labajā rokā. Uz galda uzsieta kaila meitene, un nežēlīgais vīrs, pacēlis nazi, tēmē uz nelaimīgās apaļajām krūtīm.
Zem attēla atkal senie raksti. Betgers, tos izlasījis, pagrieza ļaunas acis uz Elzbetes cietuma pusi.
Nežēlīgais zelta taisītājs bija izlēmis izdarīt savu noslēpumaino darbu.
Vai nelaimīgajai Elzbetei būs jāupurē sava dzīvība nelietim?
Jā, kas zinātu Betgera domas, tas nešaubītos,, ka šis cilvēks ir sagatavojies uz visļaunāko. Nabaga Elzbete, varbūt vienīgi Dievs spēs tevi glābt!
51. nodaļa PRĀGAS CIETUMĀ
Vecās Moldavas pilsētas centrā atradās .mūru ieslēgta ēka — Prāgas cietums, kurā nīka daudzi nelaimīgi cilvēki.
Cietokšņa pārvaldnieks nepazina žēlastības. Grāfs Martinics daudz nejautāja, vainīgs vai nevainīgs, un viņa kalpi ar lielāko prieku mocīja cietumniekus.
Daudzreiz viņš ļaunprātīgos nolūkos atņēma iedzīvotājiem īpašumus un pašus iesēdināja cietumā. Nekur nevarēja žēloties, jo pārvaldnieks sūdzības neuzklausīja. Labi vēl, ja lūdzējs palika dzīvs un atguva brīvību.
Visi baidījās no cietuma sargiem. Ja kāds negribēja atdot savu īpašumu, tas drīz vien nokļuva moku kambarī un iepazinās ar īkšķu skrūvēm un citām briesmām.
Garāmgājēji bieži dzirdēja mocekļu vaimanas, bet neviens pat neapstājās, visi steigšus devās prom no šīs moku vietas.
Tagad pārvaldnieks bija aizceļojis, un viņa vietu izpildīja kāds Bitels. Viņš bija resns, nežēlīgs cilvēks, un viņa nelietības pazina plašā apkārtnē.
Sis nelietis slimības dēļ ilgāku laiku nebija apmeklējis cietumu. Šodien viņš atkal gatavojās apskatīt cietumniekus un iegūt no tiem kādu laupījumu.
Pie vārtiem viņu sagaidīja cietuma virsuzraugs.
Kad bija beigusies liekulīgā sasveicināšanās, Bitels apvaicājās:
Nu, mīļais draugs, kā klājas? Vai daudzi ievesti? Ak, tā' nejēdzīgā slimība, arvien vēl sāp. Tā man neļāva ātrāk ierasties.
Virsuzraugs pasmaidīja. Viņš priecājās par priekšnieka nelaimi,, jo līdz šim viss laupījums bija ietecējis viņa rokās.
Tagad maz ienākuši, daži nabadziņi, kam nekā nebija.
Zēl, no tiem maz prieka.
Virsuzraugs ievēroja Bitela slikto garastāvokli.
Jūsu godība, — viņš čukstēja. — Cietumā atrodas kāda skaista čigāniete.
Bitela seja noskaidrojās.
Čigāniete … brūna … Patīkamāka būtu kāda skaista ciema skuķe.
Diemžēl tādas nav, — viņa biedrs paskaidroja.
Bet tā čigāniete ir skaista meitene un nemaz nav brūna. Nāciet, augstība! Es viņu ievietoju labākajā istabā un pasniedzu labu ēdienu. Te ir atslēga. Jūsu godība, apmeklējiet šo meiteni! — viņš smīnēdams nobeidza.
Uzraugs aizgāja. Bitels smagi ielīgoja istabā un aizslēdza durvis.
Lida nezaudēja drosmi. Vina stāvēja pie loga un pētoši raudzījās Bitelā.
Tas apsēdās uz sola.
Kā tevi sauc, daiļais bērns?
Lida, — viņa atbildēja.
Tu esi čigāniete?
Jā.
Bitels piegāja meitenei tuvāk.
Ko tu nodarīji?