Neko!
Ak tā? Vai tad tu nezini, ka čigāni nedrīkst pilsētā uzturēties?
Lida klusēja.
Bet es būšu labs zēns, es pievēršu acis un tevi izlaidīšu, tikai.. .
Viņš apklusa.
Ko jūs vēlaties? — Lida iesaucās.
Panāc tuvāk, bērns! — Bitels aicināja.
Bet Lida nekustējās.
Cik lepna, ha, ha, ha, kāds retums! Bet tas man patīk!
Viņš tuvojās Lidai.
Atpakaļ! Neuzdrīkstieties mani aizskart! — Lida dusmīgi iesaucās.
Bitels skaļi iesmējās.
Kāds brīnums! Gluži kā princese. Tu aizmirsti, ka esmu cietuma virspavēlnieks Bitels. Pavēlnieks! Priecājieties, ka es jūs cienu.
Lida, pie sienas piespiedusies, dūres savilkusi, nikni raudzījās viņā.
Nelieti, sargies! — viņa iesaucās.,
Bitels sāka nervozēt.
Ak, mazā, tu iedrošināsies vēl lamāties! Nu pagaidi, gan tu nožēlosi!
Lida meklēja glābiņu. Bet istabiņa bija maza. Skrienot viņa pakrita, un resnais Bitels saķēra viņas roku.
Sinī brīdī tas ievēroja mazu zelta krustiņu, ko bija norāvis Lidai no kakla. Tas bija īsts mākslas darbs — sarkanajā zeltā spīguļoja iegravēts vapenis. Bitels pārsteigts uzlūkoja meiteni.
Kur tu ņēmi šo dārgumu? Pasaki, bērns, man jāzina!
Tas ir mans īpašums!
Muļķības! Tu esi to nozagusi!
Nē. Es jau kā mazs bērns to valkāju ap kaklu. Es vēl nekad neko neesmu zagusi!
Bitels domīgi kratīja galvu un bailīgi apskatīja daiļo meiteni.
Vispirms… — viņš murmināja. — Savādi… Seja un rokas viņai brūnas kā citiem mežabērniem, bet kakls tik balts kā sniegs. Vai tas iespējams… Kādreiz par to dzirdēju… Un krustiņš… hm . ..
Lūdzu, atdodiet manu īpašumu, — Lida izstiepa roku.
Bitels soli atkāpās.
Es tev, bērns, to atdošu. Bet tagad paņemšu līdzi. Man tas kādam jāparāda, kam šī lieta interesē.
Lida samulsusi skatījās un domāja, ka atkal viņai uzbruks. Bet Bitels lēnām virzījās uz durvīm. Lida palika viena.
Viņa jutās vientuļa un atstāta. Meiteni nomāca bailes. Kuru katru brīdi Bitels varēja atgriezties. Un krustiņš — viņas dārgums, vai viņa to vēl kādreiz redzēs? Lida tomēr bija pārsteigta, jo nelietis pēc krustiņa noraušanas viņu vairs nebija aizskāris.
Bitels viņu bija aplūkojis kā kādu brīnumu. Vai krustiņam tur kāda nozīme?
Lida nesaprata, kāpēc briesmonis neatgriežas.
Minūtes un stundas pagāja baigā nezināšanā un gaidās.
52. n o d a ļ a MEŽA VALDNIEKS
Beidzot Lips Tulians bija atradis savu Hedvigu. Bet briesmas bija lielas un nāve gandrīz neizbēgama.
Viņa mīļotā meitene gulēja nesamaņā, blakus raudāja abas zemnieku jaunavas.
Ko darīt? Viņam vienam visas trīs jāizglābj no lielā čigānu bara. Viņš — varenais meža karalis— ielenkts mazajā būdā. Ārpusē vecā čigāniete pastāvīgi drošināja čigānus:
Viņš nedrīkst aizbēgt! Ja viņš aizies, tad vēlāk ieradīsies mūs iznīcināt. Tam jāmirst, jāmirst!
Čigāni klausījās viņas vārdos, bet nevienam nebija drosmes uzbrukt Lipam Tulianam. Viņi zināja, ka katra lode trāpīs.
Beidzot vecā čigāniete uzmeklēja savu vecāko dēlu un mēģināja to pierunāt.
Vai lai es sevi upurēju? Kad atstāšu krūmus, Lips Tulians mani nošaus. Tu zini — katra viņa lode sasniedz mērķi. Mēs nevaram uzbrukt, jāizgudro kāda viltība.
Nu labi, lai notiek!
Apšaudīsim māju ar degošām bultām, tad viņam slēptuve būs jāatstāj. Un tad mēģināsim viņu nonāvēt.
Tā būtu labi, bet mēs taču nevaram sadedzināt visu mantu.
Tas nekas, — dēls iesaucās. — Dārgākās mantas glabājas dzelzs kastēs. Tās nesadegs.
Visi nolēma tā rīkoties un ķērās pie darba. Izgatavotās bultas nozieda ar sveķiem un piķi, aizdedzināja un iešāva būdas jumtā.
Jumts aizdegās, plīvoja liesmas.
Lips Tulians mierināja raudošās meitenes. Viņš lūdza, lai tās nes paģībušo un klausa viņa pavēlēm.
Liesmas jau pārņēma visu jumtu, taču Lips Tulians nezaudēja apķērību pat šajā briesmu brīdī.
Meitenes nomierinājās. No izdegušā jumta uz grīdas krita dzirksteles.
Čigāni kliedza un gaidīja to brīdi, kad viņu upuri atstās būdu.
Bet durvis vēl arvien bija ciet.
Lips Tulians meklēja būdas sienā kādu piemērotāku vietu, pa kuru iziet ārā. Viņš saprata, kādas briesmas gaida aiz durvīm.
Pēkšņi iegāzās degošie griesti. Gaisu piepildīja melni dūmi un dzirksteles.
Sajā brīdī Lips "Tulians pavēlēja meitenēm pacelt noģībušo un nāk,t viņam līdzi. Tad viņš sameklēja kādu koka bluķi, izsita sienā lielu caurumu un izlēca ārā. Arī meitenes ar Hedvigu izlīda .un turējās viņa tuvumā. Bet briesmas vēl nebija galā.
Lūk, tur viņi aiziet! Surp! — čigāni kliedza un skrēja bēg- Jiem pakaļ.
Kad Lips Tulians nošāva tuvāko čigānu, pārējie apjukuši dažus soļus atkāpās. Tomēr drīz viņi apspieda bailes un sāka šaut, bet neviena lode nesasniedza mērķi.
Lips Tulians ar meitenēm ātri steidzās prom. Kāda lode norāva viņam cepuri.
Bet Lips Tulians neuztraucās. Ar uzvilktām pistolēm rokās viņš gāja pretim čigāniem.
Viens pret tik lielu pūli!
53. nodaļa LIBUŠES IZMISUMS
Vecajās Greifensteinas drupās valdīja kapa klusums. Ja tur ie- klīstu kāds nomaldījies ceļinieks, tas nemanītu neko sevišķu. Un tomēr tā bija Zārberga bandas galvenā nometne.
Visapkārt stāvēja sargi un katru aizdomīgāku troksni paziņoja mājiniekiem.
Apakšzemes telpās smaka brīvkungs fon Freidenbergs. Viņu mocīja izsalkums, sikspārņi un žurkas.
Augstprātīgais kungs bija tuvu izmisumam, jo katru dienu viņu dažādi ķengāja.