Arī Libušes liktenis bija neapskaužams. Viņai gan nekā netrūka. Viņa dzīvoja greznā telpā, uz galda atradās dažādi gardumi, bet viņa bija rupja laupītāja mīļākā, kas to turēja gūstā. Visu pārdomājot, tā labprāt gribēja mirt. Tomēr viņa vēl loloja cerību kādreiz atgūt brīvību un izglābt tēvu.
No sargiem tā uzzināja, ka Zārbergs aizgājis uz laupīšanu. Viņa nolēma šo gadījumu izmantot.
Zārbergs meiteni bija ieslēdzis un atslēgu paņēmis līdzi, ar sargiem viņa varēja sarunāties tikai pa mazo durvju lodziņu.
Bez tam par sargiem Zārbergs bija nolicis bohēmiešus, lai viņa nevarētu ar tiem sarunāties. Taču Libuše dažus vārdus saprata un gaidīja izdevību.
Drīz atnāca sargs un apvaicājās par viņas labklājību. Viņš gūstekni kaislīgi uzlūkoja, bet Libuše to nemanīja, viņa domāja vienīgi par brīvību.
Vai tu nevari mani atlaist brīvībā? — Libuše jautāja. — Es tevi padarīšu laimīgu un bagātu.
To es nevaru, virsnieks paņēma atslēgas līdzi.
Es jau tā domāju. Bet tas nekas, durvis tev nav jāatver. Tikai, ja es izbēgšu, aizved mani kādā apdzīvotā apgabalā!
Jūs gribat bēgt? To nu gan nevarēs. Zārbergs jūs apsargā kā pūķis savu laupījumu.
Es mēģināšu, tikai pagādā man kādu dunci!
Bet es nedrīkstu dot. Zārbergs mani nonāvēs..
-T- Neraizejies! Es galvoju, ka Zārbergs tevi neaiztiks. Nu, pavadi mani!
Bohēmietis domāja. Viņam patika skaistā meitene.
Pēkšņi Libuše izvilka dimantiem rotātu matadatu.
Sarga acis iemirdzējās. Viņš iedeva dunci un saņēma dārglietu.
O, vai tad tikai Zārbergs var visu iegūt? Pie velna — ari es varu! Sl skuķe būs mana, ha, ha, ha! — viņš klusi murmināja.
Tad bohēmietis aizvēra lodziņu un aizgāja.
Libuše sajūsmināta apskatīja spožo dunci.
Nu, lai tas nelietis tikai tuvojas! — viņa čukstēja. — Reiz es tev briesmīgi atriebšos! Viņš vai es …
Ātri viņa paslēpa dunci gultā un gaidīja laupītāju pārnākšanu. Ar tēvu nevarēja sarunāties. Tas bija ievietots citā istabā. Viņa gaidīja …
Laupītāji pārnāca ar Tarantas mācītāja mājā iegūto laupījumu. Visi aplūkoja smagās mantu kastes un priecājās par lielo lomu — mācītāja un baznīcas naudu.
Kur tad meitas? — kāds bohēmietis jautāja.
Ak, nebija laika. Bet naudas ir papilnam! — Zārbergs iesaucās.
Bet jums pieder skaistākā meitene!
Nu, es taču esmu virsnieks! Pastāstiet, kā jums gāja!
Nekas, labi. Atradām ratus ar labu Itālijas vīnu.
Ā, lieliski, tas noderēs. Tagad, puiši, noskalosim putekļus, un es gribu redzēt ap sevi priecīgas sejas!
Zārbergs pavēlēja salaupīto mantu noglabāt pagrabā un apsolīja nākamā rītā to izdalīt. Tad mudināja saposties uz jautru iedzeršanu par godu izdevīgajam gājienam.
Zārbergs apsēdās uz akmens bluķa, biedri nometās zemē un izlozēja, kuriem jāapsargā nometne. Sargi nedrīkstēja piedzerties.
Pēc tam atdarīja mucas un pielēja kausus ar vīnu. Nu sākās dzeršana, un jautras dziesmas atbalsojās tumšajā mežā.
Mēs, brivie viri, dzivojam Se dzivi liksmu, jauku …
Laupītāji dziedāja, bet Zārbergs sita takti.
Troksni sadzirdēja Libuše un uztraukta skraidīja pa savu cietumu. Viņa ataicināja sargu un vaicāja:
Ko tas nozīmē? Vai virsnieks ieradies?
Pārnāca. Tagad visi svin prieka svētkus, — tas atbildēja.
Libuše ielūkojās sarga stiklainajās acīs un manīja, ka tas piedzēries. Viņa novērsa acis un-mirkli raudzījās zemē.
Vai virsnieks nenāks lejā? — meitene iejautājās.
Nezinu, bet šķiet, ka nāks.
Un- atkal viņa nemanīja bohēmieša glūnošo skatu. Bailes bija lielākas par uzmanību.
Nodzisa lampa. Libuše lūdza petroleju, bet sargs paziņoja, ka visa esot izlieta. Lai pagaidot, kamēr atnes.
Vēl labāk, — nodomāja Libuše. — Viņš ienāks tumsā… tad … tad … es varēšu vieglāk izbēgt no piedzērušajiem. Es nebaidos!
Sargs aiztaisīja lodziņu un aizgāja. Bet koridorā tas apstājās un prātoja:
Atslēga ir viņam. Bet varbūt, kad galīgi piedzersies … nu, tad es izvilkšu. O, tā būtu laime! Skaista meitene. Kāda burvība! Jāgaida izdevība. Jāuzmanās. Varbūt…
Uzmanīgi apkārt lūkodamies, viņš tuvojās dzeršanas vietai.
Ko gan sargs vēlas?
54. nodaļa BAIGA SAGATAVOŠANĀS
Polijas un Saksijas karalis ilgāku laiku nebija apmeklējis Pilnicas pili. Vai skaistā grāfiene Kozela Venus templī būtu aizmirsta?
Ak nē! Vēl nekad Augusts Stiprais nebija tik dziļi mīlējis. Tas piepildīja visas viņa ilgas un lūgumus. Tomēr viņus šķīra svarīgi iemesli.
Polijā bija nemieri, un'Augusts bija aizbraucis tos apspiest. Bet Hilda nesēroja. Kad vajadzēja, viņa prata karalim iedvest ticību mīlai. Bet īstenībā viņa vēl arvien ilgojās pēc Lipa Tuliana.
Visus Zārberga nekaunīgos darbus Tarantā uzvēla «Lipam Tulianam. Tā nu visā Saksijā, Ziemeļvācijā un Bohēmijā baznīcās lūdza:
Dievs, pasargi mūs no ļauna un no Lipa Tuliana!
Tikai Hilda nepazina bailes. Viņas mīla bija pārāk liela. Katru dienu tā gatavojās uz mīļotā saņemšanu. Ar nepacietību viņa gaidīja pārnākam Kasparu, izstaigāja visus koridorus, apskatīja izgreznoto istabu, kurā uzplauks viņas sengaidītā laime. Jā, viss, viss bija gatavs, trūka vienīgi gaidītā.
Viņa sāka garlaikoties. Arī ar zelta taisītāju nevarēja satikties un kādu vārdu parunāt. Tas vienmēr uzturējās savā laboratorijā. Hilda kļuva ziņkārīga. Viņa gan neticēja Betgera spējām, bet viņai patika noraudzīties tā darbā. Taču laboratorijā Hilda nedrīkstēja ieiet. Tomēr ziņkāre uzvarēja. Viņa zināja koridoru, kas izbeidzās pie laboratorijas. Tur pa kādu caurumu varēja paskatīties.
Sākumā nekas aizdomīgs nenotika. Tikai lielajā stikla traukā vārījās noslēpumainais šķidrums. Šis šķidrums viņu neinteresēja, bet gribējās redzet, ka no nevertigam lietam var izgatavot zeltu. Ak, kaut viņa to spētu!