Hilda jau sen zināja, ka Betgers sievietem nepiegriež venbu. Viņai tas bija vienaldzīgi un arī zelta nevajadzēja, jo tā jau netrūka.
Viņai tikai gribējās patīkami pakavēt laiku …
Betgers mierīgi sēdēja. Beidzot Hildai apnika skatīties, un viņa klusi ieslīdēja savās istabās.
Bet pret vakaru tā atkal uzmeklēja savu slēptuvi. Tagad Betgers strādāja. Brīdi viņš pakavējās pie ugunskura, tad atkal lūkojās grāmatā noslēpumainajā kailās meitenes attēlā.
Ko gan nozīmēja briesmīgais attēls?
Tad Hilda ieraudzīja kādu solu — tam bija piestiprinātas ādas siksnas, un tas izskatījās līdzīgs zīmējumā attēlotajam. Drausmīgo solu Betgers novietoja blakus ugunskuram. Hildu pārņēma drebuļi.
Pēc briza Betgers atvēra kādu kastīti, un spožs duncis pazibēja viņa rokā. Hilda sastinga. Tad tā sadzirdēja Betgera klusus vārdus:
Tagad jāsāk. Pēc Nostradamus rakstiem maisījums ir gatavs. Vēl trūkst vienīgi sirds asiņu … un …
Hildu pārņēma bailes. Viņa tik tikko spēja noturēties kājās, jo iedomājās, vai tikai zelta taisītājs nedomā upurēt viņu. No tā varēja sagaidīt visu.
Drīz viņa nomierinājās, jo Betgers raudzījās uz Elzbetes durvīm. Tagad viņa saprata — Betgers bija nolēmis upurēt Elzbeti, lai pagatavotu gudrības akmeni.
Bet to nedrīkstēja pieļaut! Elzbetei jādzīvo, lai varētu ievilināt Lipu Tulianu.
Varbūt iztiks arī bez viņas, varbūt Kaspars visu nokārtos.
Lai notiek, viņa noskatīsies. Bet ja nu Elzbete cīnās un aizstāv savu dzīvību?
Par to Betgers jau bija padomājis. Hilda redzēja, ka viņš tur rokā kādu-pudelīti un klusi pie sevis murmina:
Viņa tagad izģērbusies guļ, un trīs pilieni no šīs pudelītes dos viņai tādu miegu, ka tā nejutīs arī naža dūrienu. Saudzīgāk vairs nevaru rīkoties, viņa mirs bez sāpēm. Ar viņas sirds asinīm man pietiek, un tās es gribu!
55. nodaļa MĪLAS BURVĪBA
Vecajās Greifensteinas drupās mežonīgi dzīroja Zārberga ļaudis. Bet tālu, vientuļajās meža dzirnavās, valdīja kluss- miers.
Lipa Tuliana ļaudis apsargāja dzirnavas, lai tos nepārsteigtu
pilskunga kalpi, kas vēl klaiņoja mežā. Par drošību rūpējās Zamuels, viņam bija jāatbild par visu.
Dzirnavās reti parādījās kāds cilvēks. Vienmuļi klabēja tukšais akmens, jo graudus mala vienīgi laupītāju vajadzībām.
Durvju priekšā sēdēja Guste, kailu galvu, nevērodama karsto sauli.
Viņa ilgojās tikai vienu — iegūt Lipa Tuliana mīlu. Un viņa nevarēja to sagaidīt.
Apbruņojies no dzirnavām iznāca garais Zamuels. Viņš gājā pārbaudīt sargus.
Ak, bērns, nestāvi taču saulē ar kailu galvu, dabūsi vēl saulesdūrienu!
Saule mani netraucē. Daudz karstākas liesmas dedzina manu sirdi. Tās ir elles mokas zemes virsū.
Vai tad tu arvien vēl nespēj sevi pārvarēt, Gustiņ? Tu taču zini, ka virsnieks tevi neievēro.
Tādēļ jau man jāaiziet postā. Tā ilgi vairs neies, es drīz nomiršu.
Mīļais bērns, nebēdājies! Tu esi jauna, skaista un vari savaldzināt veselu duci vīriešu.
Es tikai viņu mīlu, nevienu citu!
Nu tad es tev nevaru palīdzēt…
Zamuel, kad biju maza meitene, jūs vienmēr mani meklējāt, un sargājāt. Es zinu, arī tagad jūs mani ieredzat. Varbūt jūs man palīdzētu iegūt virsnieka mīlu. Par to jums vienmēr būšu pateicīga. Zamuel, uzklausiet mani! Jūs saprotat dabas noslēpumus, jūs spējat slimības izārstēt, asinis apturēt, jūs arī atrastu zāles manai nožēlojamai sirdij.
Bērns, to es nespēju!
Jūs varat, bet tikai negribat. Zamuel, agri vai vēlu Lips Tulians atvedīs kādu iedomīgu meiteni. Tā atsvešinās viņu no biedriem. Sievietes ir bezgala viltīgas.
Jau tagad to redzu!
Bet es nekad nebūšu lepna. Es būtu Lipam Tulianam piemērota līgava, arvien uzticīga, mīlētu viņu līdz nāvei un cīnītos kopā ar viņu. Apžēlojieties, Zamuel, dodiet kādu līdzekli, kas tuvina man viņa sirdi!
Meiten, tā ir neprātīga iedoma. Es nezinu tādus līdzekļus.
Ir tādas mīlas zāles. Ja tās iedod mīļākajam, tad tas visu mūžu ir uzticīgs.
Ak tu domā mīlas zāles?
Jā, Zamuel.
Zēl, ka nevaru palīdzēt. Tādas zāles neprotu gatavot. Ar tādām lietām nekad neesmu nodarbojies. Mīlu nepazīstu. Labāk ej pie zāļu vecenes, tā zinās padomu.
Pie zāļu sievas, noslēpumainās burves, kas klintsalā ar gariem sarunājas?
Jā.
Ne, ne, tur gan es neiešu! Ta jau ar pašu velnu draudzējoties.
Vai tad viņa tev to teica?
Nē, bet par to visi runā.
Ak tā? Varbūt. Kļūsti prātīga, bērns, nekavē mani! Iešu pārbaudīt sargus. Saudzē savu skaisto jaunību. Neatdod to zemei tik agri!
Zamuels aizsteidzas.
Guste vēl ilgi noraudzījās viņa soļos. Tad iegrima domās. Drosme cīnījās ar bailēm un iedomām… Beidzot mīla uzvarēja. Viņa nolēma iegūt mīlas dzērienu, lai notiktu, kas notikdams. Dzirnavās valdīja klusums. Neviens viņu neredzēs un arī nesatiks, jo klintsalu iežogoja stāvs kalns, kur neviens nestaigā. Naudas viņai netrūka. Tādēļ ceļā …
Sasniegusi mērķi, Guste apstājās un vēroja apkārtni.
Spoku ala, — viņa nodrebinādamās murmināja. Tā redzēja ieeju, bet drosme bija zudusi, jo alā bija dzirdamas nesaprotamas, ērmotas skaņas.
Guste pārmeta krustu un drebēdama čukstēja:
Visi labie gari slavē Dievu.
Tomēr drausmīgajā alā skaņas pieņēmās spēkā.
Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Mežonīgie, ķērkstošie kliedzieni tuvojās. Meitene tik tikko spēja noturēties kājās.
Pēkšņi, kā no zemes izlīdusi, viņas priekšā stāvēja paveca pieklājīga sieva ar lielu pūci uz pleca. Tā bija zāļusieva.